14. turpinājums. Pēc pāris gadiem tieši šis Ukermarks noorganizēja Latvijas karoga uzvilkšanu pils tornī, bet tad es jau atrados Madonā.
14. turpinājums
Pēc pāris gadiem tieši šis Ukermarks noorganizēja Latvijas karoga uzvilkšanu pils tornī, bet tad es jau atrados Madonā. Par nodevēju kļuva kāds cits jauneklis, bet viņa rīcību esot vadījusi greizsirdība kādas meitenes dēļ. Kad es mājās stāstīju par šo čekas ziņu pienesēju, tēvs man atbildēja:
— Ar tā maitas senci es kopā dienēju, liels gnīda bija. Vienreiz kārtīgi izkāvāmies. Ābols no ābeles jau tālu nekrīt.
Nezinu, kā šis cilvēks vēlāk jutās savā sirdī, jo skolas biedru nicinājums pret viņu bija milzīgs. Bet bija jau vēl šķērmākas lietas, un tikai pēc daudziem gadiem uzzinājām, ka čekas ziņotāji bijuši arī starp mūsu skolotājiem. Bet Dievs ar viņiem!
Īpaši jāpiemin manas atvadas no Cesvaines vidusskolas. Jau iepriekšējā ziemā vecāmāte nokļuva Rīgas slimnīcā, jo uz sejas ādas aizvien plašāks kļuva ļaundabīgā audzēja plankums, līdz zem acs izveidojās gandrīz pieckapeikas lieluma sarkanai vātij līdzīgs izaugums. Rīgā audzēju ārstēja ar pavisam jaunu paņēmienu — radioaktīvo starošanu. Kad pēc mēneša vecāmāte atgriezās mājās, audzējs patiešām bija pazudis, vienīgi stipri apsārtušais vaigs liecināja par neseno kaiti. Nāca tuvas un tālākas kaimiņienes un radinieces, lai apbrīnotu savādo izdziedināšanu. Pati vecāmāte tikai mācēja stāstīt, ka viņa esot “apstarota ar trubu”.
Tomēr drīz uzradās cita vaina, viss organisms sāka uztūkt, un vājniece iegula gultā pavisam. Ārsti neko nespēja līdzēt, bet sirds bija tik stipra vēl, ka ilgi neļāva cilvēkam nomirt, kaut vecāmāte pēc tā sāka ilgoties. Viņa bija dzimusi vienā gadā un dienā ar Staļinu, tāpēc kādreiz sapņoja pieredzēt ūsaiņa nāvi un tikai pēc tam lemt par savu aiziešanu. Nu šis nodoms tika atmests.
Bija 1949. gada jūnijs. Pēc tikko nokārtotā pārcelšanas eksāmena pārnācu Kalna Bulderēs, jo biju sekmīgi beidzis 9. klasi. Vasarīgi jauka diena, bet mājās jau pie durvīm pārņēma savāda jutoņa. Iegāju istabā, un uzreiz mani pārsteidza tukšais kakts, kur savā gultā parasti gulēja vecāmāte. Nu gultas vairs nebija, bet istaba izskatījās tikko izmazgāta ar sārmu. Sapratu uzreiz, ka viss cauri. Kad no darba pārradās krusttēvs, norunājām, ka tēvam uz Vecogri telegrammu nav ko sūtīt, jo labāk aizbraukt man personīgi un visu pamatīgi apstāstīt.
Es jau gatavs braucējs, bet klases audzinātājs bija noteicis, ka tajā dienā visiem jāpiedalās parka uzkopšanas taklā. Kad no rīta ar pauniņu iegāju kopmītnē, salasīju palikušās grāmatas un uzmeklēju Jorģi, mūsu klases audzinātāju Georgu Kubi. Izstāstīju, kas par lietu un kāpēc talkā nevaru piedalīties, jo tūdaļ dodos uz dzelzceļa staciju. Bet skolotājs likās nepielūdzams: nedrīkstot un viss. Talkā jāpiedalās visai klasei.
Tik riebīgu izturēšanos nebiju gaidījis, aiz pārsteiguma gandrīz valodu zaudēju. Satiku dažas klases meitenes un izstāstīju, kas par lietu. Viņas teica, lai zūdot ātrāk projām. Tā arī darīju.
Šoreiz nebraucu vis uz ierasto Koknesi, bet tikai līdz Madonai. Tur gan ceļš stipri garāks, caur Vējavu un Jumurdu veseli 54 kilometri, bet es cerēju, ka radīsies kāda gadījuma mašīna. Tiesa, kādus piecus vai sešus kilometrus mani pavizināja viens krievs, bet viņš drīz nogriezās pa Liezēres ceļu, tāpēc gandrīz visu attālumu pieveicu kājām.
Laiks bija jauks, sākumā soļoju svilpodams, bet ap Jumurdu sāka gurt kājas. No Ērgļiem soļoju pa veco dzelzceļa stigu, kas pēc kara postījumiem sāka jau aizzelt ar zāli. Neatvairāmi gribējās pasēdēt ceļmalā, un es, sevi attaisnodams, izvēlējos vietas, kur gar uzbērumu jau apsārtušas pirmās meža zemenes.
Turpmāk vēl.
