136. turpinājums. Žīgurs bija nolēmis aizstāvēties, vāca pa iestādēm visādas izziņas, jo cilvēkam bija atlicis tikai viens gads līdz pensijai.
136. turpinājums
Žīgurs bija nolēmis aizstāvēties, vāca pa iestādēm visādas izziņas, jo cilvēkam bija atlicis tikai viens gads līdz pensijai. Kāda pieredzes apmaiņas semināra laikā man Urtānes kundze pastāstīja par sava kolēģa nedienām, tāpēc nolēmu karstgalvīgo karotāju atvēsināt. Izdevīgā brīdī noprasīju:
— Cik lielu pensiju tu ceri saņemt?
— Sešdesmit astoņi rubļi. Bet es ceru piepelnīties ar publikācijām.
— Bet vai tu simts divdesmit rubļu pensiju negribi?
— Kur nu es tādu dabūšu…
— Redzi, dižais karotāj par taisnību. Palsmanes palīgskolai vajadzīgs audzinātājs, un viņiem par darbu prāvas piemaksas. Arī stundas varēsi dabūt. Vienu gadu vari izturēt tādu slodzi?
Tā arī sarunājām, skolas direktors manu ierosmi atbalstīja, un Žīgurs pēc gada saņēma lielāko pensiju, kāda tobrīd bija iespējama. Bet sākums šai likstu kaskādei radās ar ministra Samsona niknu uzkliedzienu. Ar pieres kaulu pret mūri jau tolaik neko panākt nevarēja, ar prātu un pīpēšanu gan.
Tas bija laiks, kad Vilis Samsons jau lauzās zinātnes laukā, un viņa aiziešana no ministra amata sakrita ar Berklava vajāšanas kampaņu. Pie reizes trāpīja arī Vilim Krūmiņam, kuru Arvīds Pelše novāca sev no ceļa, pārceļot Samsona vietā par izglītības ministru. Tā sagadījās, ka ar šo godavīru personīgi saskāros tikai Atmodas laikā, jo par ministru viņš sabija apmēram gadu, turklāt daļu no šī laika pavadīja slimnīcās. Jau 1962. gadā par ministru tika iecelts Andrejs Elvihs. Grūti iedomāties šajā amatā lielāku pārpratumu. Cilvēks viņš bija visnotaļ jauks, savu specialitāti — partijas vēsturi — arī pārzināja labi, bet Pelše laikam bija ieinteresēts vadošos amatos izvirzīt cilvēkus, kuri nekādā veidā nespētu apdraudēt viņa paša pozīcijas. Pirms tam Elvihs neilgu laiku bija pildījis Fiziskās kultūras un sporta institūta direktora pienākumus, kaut par sporta lietām nekad dzīvē netika interesējies. Par viņu stāstīja tādu anekdoti. Institūtam bijušas labas airētāju komandas, bet sacensībās drīkstējis piedalīties tikai sekmīgs students. Nelaimīgā kārtā gadījies, ka akadēmiskā airēšanas četrinieka komandā divi nav drīkstējuši startēt, tāpēc treneris vērsies ar lūgumu pie direktora, lai izdara izņēmumu. Uz to Elvihs atbildējis:
— Nekas, nekas, lai paairē divatā, tad zinās, ka jāmācās.
Vairākkārt ar ministru satikos dažādos semināros, pat savu glāzīti saskandinājām. Elvihs labi apzinājās savu nespēju vadīt ministriju, kādreiz to atklāti bija pateicis sarunbiedriem. Sak, ielika mani tajā krēslā, un tur es sēžu. Prātā palikusi epizode, kad skolu inspektori bija sapulcināti Rēzeknē, lai tur “celtu kvalifikāciju”. Vidusskolas klasēs bija sarīkotas atklātās stundas, un mēs sadalījāmies grupās pa pieci seši pie katra skolotāja. Gadījos vienā kompānijā ar Elvihu. Skolotāja stāvēja durvīs un gaidīja, kamēr mēs visi saejam klasē. Es gāju pēdējais un ievēroju, ka skolotāja pēkšņi nobālusi un trīc pie visām miesām. Nospriedu, ka vajag nelaimīgo sievieti uzmundrināt, bet viņa man par atbildi tikai izdvesa:
— Pats ministrs iegāja…
— No viņa jums vismazāk jābaidās, — sacīju pārliecinošā tonī.
Turpmāk vēl.
