131. turpinājums. Tā izgadījās, ka astoņdesmitajos gados nebijām ne reizi redzējušies.
131. turpinājums
Tā izgadījās, ka astoņdesmitajos gados nebijām ne reizi redzējušies. Pēteris nebrauca arī uz mūsu kursa salidojumiem, ko tradicionāli rīkoja grupa mūsu sieviešfrakcijas aktīvistu Lielvārdē pie Anastasijas Neretnieces. Vienīgi uz katru jaungadu mēs esam apmainījušies ar apsveikumu kartītēm. Pēteris parasti izvēlējās kādu ar roku zīmētu joku kartīti, ko gandrīz vienmēr parakstīja ar “Sv. Pēteris”. Es atbildēju viņam līdzīgā gaumē. Biju no zinātājiem dzirdējis, ka Pēteris ar dēlu būvējot dārza mājiņu — vai nu gatavodamies pensijai, vai arī cerēdams kļūt par vectētiņu. Kad kārtējo Jaungada apsveikumu aizsūtīju 1989. gada decembrī, pretī nesaņēmu neko. Sākumā nodomāju, ka Pēteris varbūt pārāk pārdzīvojis Tautas frontes aktivitātes un lielās pārvērtības. Tad saņēmu vēstuli no Pētera dēla, kurš ziņoja, ka viņa tētis pēkšņi miris iepriekšējā vasarā. Dīvaini gan, nodomāju, pat vislabāk informētās kursa dāmas neko tādu nebija zinājušas. Dīvaini arī tas, ka VDK savam dienestam atlasīja vīrus ar stipru veselību. Pēteris nebija arī nekādu dzīves pārmērību cienītājs. Bet varbūt liktenis bija labvēlīgs Pēterim tajā ziņā, ka cilvēkam vecumdienās nevajadzēja griezt kažoku otrādi.
Lieli un mazi priekšnieki
Lai gan manā pārziņā uzticētā vakarskola nebija nekāda īstā skola, tomēr direktora tituls man pienācās. Savukārt direktoram pienācās staigāt pie lieliem un maziem priekšniekiem, sēdēt apspriedēs, semināros un konferencēs, braukāt pieredzes apmaiņas ekskursijās, kur tāpat bez priekšniekiem neiztikt. Tas pats notika vēlāk, kad strādāju rajona izglītības nodaļā. Pavisam izglītības sistēmā nostrādāju nepilnus 23 gadus, un tajā laikā paguvu iepazīties vai vismaz saskarties ar krietnu simtu dažāda ranga padomju nomenklatūras darbinieku.
Pašu dižāko priekšnieku sastapu pilnīgi nejauši kādā saulainā rīta stundā Valkā uz ielas. Manuprāt, tas bija 1960. gadā. Pilsēta vēl tikko modās, uz ielām vienīgi rets sētnieks vicināja slotu. Steidzos Valkā pa galveno ielu, kad iepretī aptiekai apturēja kāda automašīna, no tās veikli izleca vīrelis gaišā žokejcepurē un tuvojās man ar sveicienam pastieptu roku.
— Esi sveiks! Vai tu tagad Valkā strādā?
Biju mazliet samulsis. Intensīvi centos atcerēties, kur šo vīru esmu redzējis. Kaut kāda stipra līdzība ar vienu manas bērnības puses agronomu, kura dēls mācījās mūsu skolā. Tikai es nebūt nebiju ar viņu tik tuvu pazīstams, lai sagaidītu tādu familjāru izturēšanos. Apstiprināju, ka strādāju gan Valkā. Kurā iestādē? Tāpat nedroši paskaidroju, ka izglītības nodaļā.
— Vai, nu tad tu esi man briesmīgi vajadzīgs! Piesēžamies mirkli te uz mazā soliņa.
Lieta kļuva interesanta, tāpēc apsēdos arī, aizvien domās pārlikdams, kurš no maniem seniem paziņām tas varētu būt. Iekšēji pukojos uz savu vārgo redzi, kuras dēļ visai bieži nespēju atcerēties reiz satiktus cilvēkus.
— Tu laikam īsti mani nepazīsti. Es esmu Jānis Eduarda dēls Kalnbērziņš. Esmu Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs. Būsi taču par tādu dzirdējis?
Turpmāk vēl.
