126. turpinājums. Nekad viņu netiku redzējis ar uzplečiem, tāpēc par viņa dienesta pakāpēm nezinu.
126. turpinājums
Nekad viņu netiku redzējis ar uzplečiem, tāpēc par viņa dienesta pakāpēm nezinu. Man liekas, ka viņš uzdienēja vismaz līdz apakšpulkvedim, un tad jau pensijā aizejot viņam bija cerība saņemt pulkveža zīmotnes.
Pirmos gadus Rīgā Pēteris dzīvoja gandrīz pilsētas centrā mazā vienistabas dzīvoklītī. Tiku viņu tur pāris reižu apciemojis. Pirmoreiz par iemeslu tam bija kādas manas vakarskolas audzēknes liktenis. Tikko biju sācis 1956. gada rudenī strādāt Valkā par (kā toreiz saucās) strādnieku jaunatnes vakara vidusskolas direktoru, mācīju arī latviešu valodu un literatūru vienīgajā latviešu klasē. Tieši tolaik no Sibīrijas sāka braukt mājās izsūtītie, un reizē ar viņiem pārradās arī grupa jauniešu, kuri 1945. gada beigās bija notiesāti par pretvalstisku darbību. Tie bija kādreizējie vidusskolas literārā pulciņa dalībnieki, kuri savas skolotājas vadībā atļāvušies svinēt 18. Novembra svētkus, noliekot ziedus un zaļumu vītnes Varoņu kapos pie E. Meldera veidotā pieminekļa. Tā bija ārkārtīgi cietsirdīga sodīšana, jo piecpadsmitgadīgi bērni saņēma katrs pa vismaz desmit gadiem ieslodzījuma, daudzi meitenīši tika aizvesti uz Sibīriju plānajās zeķītēs un skolas kleitiņās. Starp citu, šo nelaimīgo vidū bija arī rakstnieka un žurnālista Ulda Plotnieka māsa, kam tēvu nošāva vācu okupācijas laikā.
Tā arī vakarskolā toreiz pieteicās divas meitenes no tām, kuras tikko bija pārradušās. Tā kā latviešu grupā togad izdevās nokomplektēt tikai 11. klasi, tad radās zināmi sarežģījumi, jo vienai audzēknei — Elgai Kagainei — ieslodzījuma apstākļi nebija ļāvuši turpināt izglītību. Sākumā atļāvu viņai apmeklēt stundas kā brīvklausītājai, bet audzēkne mācījās tik labi, vienlaikus kārtodama parādus par iepriekšējām klasēm, ka es atļāvos nelikumību, proti, ieskaitīju viņu skolēnu skaitā bez dokumentiem. Neviens togad neko nepārbaudīja, tāpēc Elga Kagaine beidza vidusskolu gandrīz kā pilnīga teicamniece un sekmīgi iestājās Filoloģijas fakultātē. Bet tad sekoja 1959. gads ar jaunām raganu medībām, kāds kaut ko bija “noskaidrojis”, kaut Elga savā autobiogrāfijā neko nebija slēpusi vai sagrozījusi. Saņēmu no savas bijušās audzēknes izmisuma pilnu vēstuli, ka viņu draud no Universitātes atskaitīt. Nopratu, ka plānotā politiskās modrības akcija kavējas tikai tāpēc, ka daļa pasniedzēju ir iebilduši pret teicamnieces izslēgšanu. Kad kārtējo reizi iebraucu Rīgā, nopirku pudeli sausvīna, kas tolaik bija nācis modē, un vakarā aizgāju pie sava kursa biedra. Kaut Pēteris neko tieši nepateica, es biju nopratis, ka viņa uzraudzībā atrodas Universitātes filologi. Sākumā mūsu pārrunas veicās smagi, Pēteris kļuva pikts un teica, lai es nemaisoties viņu iestādes darbā. Es tomēr neatlaidos un turpināju rāmā garā viņam izklāstīt savus argumentus. Beigu beigās Pēteris man piedāvāja pie sevis pārnakšņot, saklājis vietu uz saliekamās gultiņas. Labu laiku neko nesapratu, tikai pēc pāris mēnešiem, kad pilnīgi nejauši saskrējāmies uz ielas, Pēteris man izmeta frāzi, no kuras nopratu, ka viss būs kārtībā. Centīgais čekists bija ievācis visai pilnīgu informāciju, uzzinot pat vairāk nekā viņam pieklātos zināt.
Turpmāk vēl.
