114. turpinājums. Mazliet drošāki jutās varbūt vienīgi Universitātes grupas dalībnieki, jo viņi taču ikdienā jau bija kontaktējušies ar visai slaveniem literātiem, sākot ar Arvīdu Griguli un Kārli Krauliņu.
114. turpinājums
Mazliet drošāki jutās varbūt vienīgi Universitātes grupas dalībnieki, jo viņi taču ikdienā jau bija kontaktējušies ar visai slaveniem literātiem, sākot ar Arvīdu Griguli un Kārli Krauliņu. Kādu vakaru pie mums ieradās preses fotogrāfi no “Padomju Jaunatnes” un laikam no vēl kādas redakcijas. Lai darītu nemirstīgu “jauno un daudzsološo audzi”, kā tolaik mēdza skandināt. Tikām sasēdināti kompaktā grupiņā ar Mirdzu Ķempi centrā, bet pēkšņi kaut kas atgadījās ar uzstādītajiem apgaismes prožektoriem, tāpēc minūtes desmit nācās sēdēt nekustīgumā un gaidās. Anatols Imermanis, mums aiz muguras skraidelēdams un laikam gribēdams savu oriģinalitāti pasvītrot, ierosināja stāstīt anekdotes. Kad neviens neatsaucās, sāka pats:
— Kas rodas, ja sakrusto ezi ar slieku?
Mēs vēl nebijām nobrieduši, lai smalkā sabiedrībā atļautos visādas vaļības, pat Harijs Gāliņš, kurš dzīvē bija visādus raibumus pieredzējis, šoreiz tikai mulsi klusēja. Radās mazliet neveikla situācija, un Anatols sāka skraidelēt vēl intensīvāk. Tad ar tādu kā pārguruša cilvēka vienaldzības pieskaņu balsī atsaucās Mirdza Ķempe:
— Tad rodas dzeloņdrātis…
Šī mazā anekdotes gaisotnē radusies bilde arī nākamajā dienā greznoja “Padomju Jaunatnes” numuru.
Vēl jāatgādina, ka tieši šajā seminārā izkristalizējās visu jauno dzejnieku vienprātīgi atzītais līderis Ojārs Vācietis.
Arī vēlākajos gados centos apmeklēt kārtējos jauno autoru seminārus, kaut gan augstskolas lekciju dēļ to darīju visai fragmentāri. Es tolaik izjutu gandrīz fizisku nepieciešamību apgrozīties citu jauno rakstoņu kompānijā, šā iemesla dēļ pat nedaudz apskaudu savus vienaudžus no Universitātes, kur vienlaikus mācījās krietns ducis spilgtu talantu. Parasti centos noklausīties tikai pašas interesantākās lekcijas, bet vakaros, kad risinājās strīdi sekcijās, es gandrīz vienmēr biju klāt. Un gandrīz vienmēr tur piedalījās arī Mirdza Ķempe.
Spilgtākā atmiņā palikušas tās epizodes, kurām sakars ar manām pirmajām publikācijām. Kad 1954. gadā Hruščovs sāka Neskarto zemju apguves kampaņu un kad arī no Latvijas pirmās nosacīto komjauniešu grupas devās tālajā ceļā, man uzrakstījās viens atvadu dzejolītis. Konsultante to uzskatīja par pietiekami izdevušos, tāpēc rokrakstu paturēja pie sevis. Teica, ka piedāvāšot almanaham “Jauno Vārds”. Tā arī es nākamā gada laidienā debitēju ar vienu vienīgu dzejoli. Vēl vienu dzejoli ap to pašu laiku nodrukāja “Cīņa” — tas bija veltījums manai kādreizējai klases audzinātājai, un to par ģeldīgu atzina valodnieks Hermanis Bendiks, toreizējais literārās daļas vadītājs redakcijā. Tas arī faktiski viss, ko es četros studiju gados biju jaudājis sarūpēt pieaugušo dzejā. Mazliet veiksmīgāks man bija aizsākums bērnu literatūrā.
Īsā laikā uzrakstīju veselu ciklu par maza kaķēniņa jautrajām izdarībām. Tas bija pat zināms risks, jo kritikā valdīja noraidoša attieksme pret “kaķīšu un sunīšu” apdzejošanu, sevišķi dedzīgs “sociālistiskā reālisma” principu sludinātājs bija Valdis Lukss, kurš ar savu personisko piemēru centās, turklāt diezgan sekmīgi, mazajiem lasītājiem veltīto dzeju padarīt sabiedriski nozīmīgu, nereti to pat politizējot.
Varēju sagaidīt, ka man tiks pārmests buržuāziskais bezidejiskums un tamlīdzīgi grēki, bet, par laimi, lielās duļķes jau tobrīd sāka noskriet.
Turpmāk vēl.
