Asiņainais 7. jūlija terorakts Londonā izraisījis virkni blakus problēmu.
Asiņainais 7. jūlija terorakts Londonā izraisījis virkni blakus problēmu. Noskaidrojot vaininiekus, izrādījās, ka visi sprādzienu organizētāji un izpildītāji ir Lielbritānijas pilsoņi, turklāt tādi, kurus sabiedrība uzskatīja par lojāliem valstij.
Tas ikvienam anglim bija liels pārstaigums, jo atlika vien secināt, ka starp valstī uzņemtajiem cittautiešiem, šajā gadījumā pakistāniešiem, slepenībā un nemanot pilsoņu vietā izperināti briesmoņi.
Rietumu demokrātijās bija kļuvis gandrīz par pašsaprotamu realitāti fakts, ka sabiedrību veido atšķirīgu etnosu kopienas, kas sadzīvo mierā un saticībā, katra saglabājot savas izcelsmes zemes valodu un kultūru, reliģiju un tradīcijas. Ja ASV Džavaharlals Neru vēstulē savai meitai Indirai Gandijai raksturoja par nāciju pārkausēšanas katlu, tad vismaz Eiropa it kā bija nolēmusi rīkoties tā, lai veidotos tā sauktā multikulturālā sabiedrība, un šo ideju Džordžs Soross propagandēja kā politisko nāciju. Starp citu, politiskās nācijas ideja vienubrīd tika karsti debatēta arī Latvijā, jebšu tās aizstāvji sevi pasniedza kā progresīvos sabiedrības locekļus.
Sprādzieni Londonā, kas nesa 52 nevainīgu cilvēku dzīvības, radīja šaubas par līdzšinējās nacionālās politikas pareizību. Pirmais par multikulturālisma idejas bankrotu Latvijas presē rakstīja liepājnieks Birzkops, un tobrīd tā likās milzu uzdrīkstēšanās, jo šāda viedokļa pretinieki viegli var pārmest rasismu un Dievs zin kādus vēl grēkus. Bet tikai nedēļu vēlāk to pašu pateica daži britu valdības ministri, un nu jau iet vaļā debates visos līmeņos.
Integrācija un asimilācija
Asimilizācijas pieminējums demokrātiem nepatīk, kaut senāk tikušas asimilētas veselas tautas, tajā skaitā mūsu etniskie radinieki prūši, jātvingi, galindi, arī lībji. ASV notiek lēns, bet nenovēršams brīvprātīgas asimilācijas process, veidojot jaunu nāciju.
Mūsdienās dominē uzskats, ka katras nācijas vai etniskas kopienas pastāvēšana ir vērtība visas civilizācijas bagātību pūrā. Tomēr jāatceras, ka vairumam tautu ir sava etniskā dzimtene, pat ebreji dramatiskā cīņā pūlas atjaunot savu senču zemi. Ārpus etniskās dzimtenes migrantu kopienu pastāvēšana kļūst problemātiska ilglaicīgā perspektīvā, jo amerikāniskais asimilācijas process izvēršas dabisks. Savukārt monoetnisku valstu mūsdinās faktiski nav, ja neskaita Islandi.
Anglijā pašalik runā par nepieciešamību visas ieceļotāju kopienas integrēt vienotā politiskā nācijā uz pamattautas garīgo un tikumisko vērtību pamata. Anglijā ieceļojis latvietis vai krievs patiešām var viegli integrēties uz tā saucamo kristīgo vērtību bāzes, kaut perspektīvā vienalga gaidāma asimilācija, ko ātrāku var darīt jauktās laulības. (Tas attiecināms arī uz Latvijas situāciju.) Tomēr Eiropas valstīs problēmas rada tie ieceļotāji, kas nepārstāv kristietības tradīcijas. Ja čigāni gandrīz nekad nesajaucas ar pamatnācijas pārstāvjiem, tad to varam skaidrot gan ar atšķirīgo mentalitāti, gan šajās kopienās valdošo patriarhālisma garu. Toties pasaulē miljardiem cilvēku pārstāv no kristietības atšķirīgas reliģiskās tradīcijas. Kā ar šiem ieceļotājiem?
Islams, budisms, hinduisms
No minētajām reliģiskajām mācībām elastīgāka šķiet budisms, arī eiropiešiem, sevišķi pusinteliģentajiem, budisms liekas ļoti pievilcīgs. Ir bijuši mēģinājumi radīt sinkrētisku reliģiju, apvienojot budisma un kristietības tradīcijas (kas parasti izvēršas dīvainu sektu dzimšanā).
Pati noslēgtākā reliģiskā kopiena ir hinduistiem, jo par hinduistu cilvēks nevar kļūt, bet tikai piedzimt. Ir iespējami gadījumi, kad hinduists pieņem Kristus mācību. Integrācija Rietumu vērtībās iespējama līdz zināmai robežai, toties asimilācija var notikt tikai jauktās laulībās, vienam no dzīvesbiedriem atsakoties no hinduisma.
Minēto reliģisko kopienu pārstāvji tomēr problēmas nerada, jo visi terorisma draudi saistāmi ar islama radikālo jeb ekstrēmo novirzienu. Ja musulmanis precas ar kristieti, tad obligāta prasība ir tā, ka kristietim jāpāriet islamā. Šis faktors ir ļoti būtisks, ko jāsaprot visiem, kas sapņo par integrētu sabiedrību uz kristietības vērtību pamata.
Šeit neminu jūdaismu, ko labāk zinām no gadsimtu saskares ar ebrejiem. Padomju sistēma pierādīja, ka tā spēj deformēt arī tādu savrupu kopienu, kas skaitījušies ortodoksāļi. Tie ebreji, kas nepieņēma Staļina uzspiestos uzvedības reglamentus, izbrauca uz Izraēlu, kļūstot par vieniem no kareivīgākajiem palestīniešu nīdējiem. Citi, kuriem interesēja brīvā tirgus stihija, centās nokļūt ASV vai Kanādā. Krietna daļa no palicējiem kļuvuši par krievvalodīgajiem “matuškas” slavinātājiem. Ebreju kopiena var radīt problēmas vienīgi Francijai, kur lielas iespējas politiskām manipulācijām no Telavivas puses.
Grūti prognozēt nākotni
Ja multikulturālas sabiedrības modelis ilgus gadus šķita pats pareizākais risinājums, tad tagad vairs tas tā nešķiet. Bet arī īstas alternatīvas nav, ja vien nepiedzimst kāds totalitārs režīms, kas visus musulmaņus varmācīgi deportē uz etniskajām dzimtenēm. Vienkāršai tautai būtu viegli ieskaidrot, ka valsti apdraud zaļais totalitārisms (esam taču pazinuši sarkano un brūno totalitārismu). Kaut kāda sarkanbrūna totalitārisma uzplaiksnījumi vērojami Putina Krievijā, kur nepakļāvīgos musulmaņus viņu etniskajās robežās cenšas vienkārši izkaut. Eiropas Savienības robežās šāds ekstrēms risinājums maz ticams, kaut pūļa antiislamisms vērojams jau tagad.
Dīvaina situācija: labklājības zemēm vajadzīgi imigranti, kas palīdz attīstīt ekonomiku un uzturēt pensionāru armiju, bet tajā pašā laikā ikviena savrupa sveštautiešu kopiena var kļūt par darbības lauku ekstrēmismam un terorismam. Ar policejiskām metodēm šo Gordija mezglu pārcirst nav iespējams. Ļoti viegli pārkāpt to robežu, kas likumīgas kārtības nodrošināšanu var pārvērst praktiskā rasismā, un Vakareiropas politiķi visvairāk bīstas no apvainojumiem rasismā.
Amerikāņu pārliecība, ka terorismu iespējams apkarot ar militāru spēku, līdz šim panākumus nesola.
