Pagājušajā gadā intervēju mediķi Evija Ziemiņu, kura ikdienā glābj cilvēku dzīvību, bet brīvajā laikā fotografē un Smiltenes mākslas skolā apmeklē gleznošanas nodarbības. Kā viņa pati man toreiz teica, mālēšana ir atslodzei no ikdienas darba.
Pirms 17 gadiem absolvēju Smiltenes mākslas skolu, tolaik mani mīļākie priekšmeti bija kompozīcija un modelēšana. Pavisam neplānoti esmu atgriezusies mākslas skolas solā, šoreiz Valmieras mākslas vidusskolā. Ziemā sociālajos tīklos pamanīju vidusskolas aicinājumu pieaugušos pieteikties dažādām nodarbībām – apģērba dizaina, gleznošanas, datorgrafikas, kaligrāfijas un vēl citām. Rīkojoties impulsīvi, aizsūtīju pieteikumu. Sākotnēji gribēju dizaina grupā, bet tā kā atsaucība bija tik liela, no man tīkamākajiem piedāvājumiem bija atlikusi vieta kaligrāfijā. Jau kādu laiciņu reizi nedēļā braucu uz mākslas vidusskolu, lai mācītos ar tušu rakstīt burtus.
Kad draugi un paziņas vaicā, kam tev tas, atbildu – sev. Jāpiekrīt Evijas teiktajam – tā patiešām ir atslodze ikdienas skrējienā, laiks sev un šajā gadījumā arī jaunas iemaņas. Lai gan reizēm nogurums un slinkums ir tādā pakāpē, ka vieglāk būtu neaizbraukt, taču, tiklīdz iekāp mašīnā, tā viss aizmirstas. Jāatzīst, ka biju patīkami pārsteigta, cik liela, skaista un iespējām daudzveidīga ir šī izglītības iestāde Valmierā.
Priecājos, ka nodarbības notiek ceturtajā stāvā, jo pa ceļam uz to var apskatīt audzēkņu darbus un mākslinieku izstādes. Redzētais rosina iztēli, ļauj paraudzīties uz pasauli no citu redzējuma vai vienkārši pārsteidz. Piemēram, pagājušajā trešdienā vienā no stāviem bija aplūkojams kādas mākslinieces darbs, kuru viņa bija radījusi izmantojot savas asinis. Teiksiet pretīgi?! Tik tiešām reakcijas ir dažādas, bet man patīk tas, ka mākslai nav robežu.
Novēlu arī jums atrast laiku, ko veltīt vienīgi sev, kaut tā būtu tikai stundiņa vai divas nedēļā. Ar to pietiks, lai ievilktu jaunu elpu. Lai izdodas!
