Tik garšīgas kūkas, smalkmaizītes un pīrāgus, kādus cep strencēniete Marina Vdovičenko, reti gadās nogaršot. Viss kūst uz mēles. Tomēr bijusī konditore maizniece vairs nestrādā savā profesijā, bet jau trīs gadus ir Strenču pilsētas bibliotēkas vadītāja. Kūku cepšana palikusi Marinas lielākais vaļasprieks, lai iepriecinātu tuvākos cilvēkus un radoši izpaustos. Pati viņa nav liela kārumniece un ar izceptajiem gardumiem apdāvina radus, kaimiņus un darba kolēģus. Dēls un māsas meita reizēm uz skolu dodas ar svaigām smalkmaizītēm pilniem tīkliem. Cept našķus pēc pasūtījuma gan diez ko nepatīkot.Marinas stāstījumā kūku un smalkmaizīšu cepšana atgādina teju zinātnes un mākslas sajaukumu. Lai izceptu skaistu, mīkstu, garšīgu smalkmaizīti, esot vajadzīgas lielas zināšanas, pieredze un radoša iedvesma, jo, izrādās, no viena mīklas kvadrātiņa var izveidot pat sešas dažādas pīrādziņa vai smalkmaizītes formas. Arī mīklas ir visvisādas: rauga parastā, rauga kārtainā, sviesta kārtainā, biskvīta, plaucētā, medus un citas. Un, protams, jāstrādā ar mīlestību. “Lai ko citu es dzīvē darītu, sirdī vienmēr būšu maiznieks konditors. Ļoti, ļoti patīk šis darbs,” atzīst Marina. Pie plīts viņa jūtas kā zivs ūdenī.Blakus “Ievas Stāstiem” – “Kapitāls”Tomēr no sava sirds aicinājuma kā maizes darba Marina atteicās. Tobrīd aiz muguras bija jau gandrīz 10 gadi, kas nostrādāti ceptuvēs Rūjienā, Valmierā un Strenču kafejnīcā “Una”. Nogurusi un neizgulējusies no maiņu darba un garajām stundām, jaunā sieviete stingri nolēma, – ne pie viena darba devēja par konditoru vairs nestrādās. To darīs tikai tad, ja pašai būs savs uzņēmums. Teorētiski tas nav nekas neiespējams, jo Marina studē Vidzemes augstskolā, Biznesa vadības un ekonomikas fakultātē, lai iegūtu uzņēmumu un iestāžu vadītāja kvalifikāciju ar specializāciju finanšu vadībā. Izlaidums būs nākamā gada pavasarī. Ekonomikas studiju dēļ pirmais iespaids par Marinu kā romantisku sapņotāju atbilst patiesībai tikai daļēji. Turklāt 30 gadus vecā sieviete ar interesi lasa ne tikai “Ievas Stāstus”, bet arī žurnālus “Latvijas Ekonomists” un “Kapitāls”. No intervijām tāpat kā no labām grāmatām varot gūt daudzas dzīves gudras atziņas. Galvenais ir saprast sevi, tad būs vieglāk izprast citus cilvēkus un arī dažādas situācijas dzīvē. Tādu atziņu Marina izraudzījusies par savu dzīves pamatu. “Saprast sevi un citus, protams, nav vienas dienas un pat ne viena mēneša vai gada darbs,” secina Marina un priecājas, ka viņai nozīmīgu ieguldījumu ceļā uz sevis izzināšanu deva studijas Vidzemes augstskolā. Taču sevī ieklausīties Marinai izdevās jau pusaudža vecumā, kad viņa mācījās Valkā. Pamatskolas eksāmenā latviešu valodas sacerējumā par tēmu “Mans sapnis” meitene rakstīja, ka grib cept kūkas citu priekam. 1995. gadā pēc 9. klases viņa sāka mācīties par maiznieci – konditori Valmieras pārtikas ražotāju vidusskolā. Skolu pabeidza ar izcilību, visos eksāmenos saņemot augstāko vērtējumu un atklājot dotības konditora aroda mākslā. Leģendārie gaļas pīrādziņi “Marinai ir ķēriens! Viņas ceptie mazie gaļas pīrādziņi ir izcili garšīgi, uz to pašu pusi kā Rīgā, kafejnīcā “Sala”. Kūst mutē,” slavē strencēniete Velga Graumane un spriež, ka Marinai vajadzētu dzīvē tālāk virzīties tieši šajā jomā.Savu slaveno pīrādziņu gatavošanas knifu Marina neatklāj nevienam, toties dalās pieredzē ar citām receptēm. Nesen viņa atklāja, ka bērniem ļoti garšo bulciņas ar karameļu krēmu. Krēmam 150 gramus cukura izkausē katliņā. Pieliek puspaciņu sviesta un vēlreiz pamatīgi izkausē. Nevajag baidīties, ka masa burbuļo un cukurs saraujas kunkuļos. Jāpakarsē vēl aptuveni trīs minūtes. Tad katliņu noņem no uguns un masai pielej puslitru saldā krējuma. Masu samaisa un vāra aptuveni 10 līdz 15 minūtes. Atdzesē un pārziež bulciņām vai pankūkām. Marinas dēlam ceturtklasniekam Renāram gan vislabāk garšo mammas ceptie gaļas pīrādziņi un siera bulciņas. Tortes viņš jau esot atēdies. Ar dažādiem gardumiem Marina lutina arī kolēģus. Pašreizējais darbs viņai patīk, jo bibliotēka piesaista kā liela un vērtīga informācijas un zinību krātuve. Strenču bibliotēkā jaunā sieviete nokļuva nejauši, pēc toreizējās pilsētas domes priekšsēdētājas Ingas Esītes uzaicinājuma. Toreiz Marina bija pametusi konditora darbu, strādāja vietējā “Valrek” veikalā par pārdevēju un lūkojās pēc citas nodarbes. “Aiznesu savu CV uz pašvaldību, ja nu kādreiz uzrodas kāds darba piedāvājums. Par bibliotēku gan pat domas nebija. Taču toreizējā bibliotēkas vadītāja gāja projām uz Valmieru. Atbrīvojās vieta, ko piedāvāja man.”Lai cilvēks darītu, ko darīdams, galvenais ir uz dzīvi raudzīties pozitīvi un būt apmierinātam ar sevi, uzskata Marina. Tas esot svarīgs nosacījums, lai justos laimīgs.Apkārt redz tikai gaišus cilvēkusMarina pasmaida, ka varbūt uz dzīvi raugās pat pārāk pozitīvi, jo ikvienā cilvēkā saredz labo un citu cilvēku slikto īpašību aprunāšanu laiž gar ausīm. Citi viņu tāpēc pat saucot par naivu. “Taču man patīk domāt, ka apkārt ir tikai pozitīvi un gaiši cilvēki. Tā jūtos labi. Savā būtībā esmu vairāk sapņotāja, un manī ir saglabājies bērnišķīgs naivums. Labi, ka ir cilvēki, kuri spēj mani nosēdināt uz zemes īstajā brīdī. Taču man ļoti patīk teiciens, – esi savos priekos un bēdās tik patiess kā bērns. Pret sevi jābūt patiesam visās lietās, jo sevi apmānīt nevar,” uzskata Marina.Viņai patīk teiciens: “Radi ap sevi gaismu, un tad tā arī būs”. Kādu ainu cilvēks pats sev prātā uzzīmējot, tāda tā arī izveidosies.“Ļoti daudz ko nosaka attieksme. Es ticu tam, ka īstajos brīžos katrs satiek īsto cilvēku tāpēc, lai kaut ko atrisinātu vai saprastu. No katra cilvēka, kas man apkārt, es varu gūt kādu sapratni, mācību vai domu,” atzīst Marina. Šogad novembrī apritēs 15 gadu, kopš Marina dzīvo Strenčos, uz kurieni viņu savulaik atveda mīlestība. Par nākotni viņa runā izvairīgi, bet, kā jau ierasts, – ar smaidu. Galvenais, domāt labas domas un neatteikties no sapņiem, lai kā tie dzīvē īstenotos, un tad viss notiks uz labu.
PAR MARINU VDOVIČENKO
Dzimusi: 1979. gada 5. jūlijā ValkāVecums: 30 gadiIzglītība: Valkas vidusskola, Valmieras Pārtikas rūpniecības vidusskola, pašlaik studē Vidzemes augstskolāProfesija: maiznieks konditorsDarbavieta: Strenču pilsētas bibliotēka, bibliotēkas vadītājaĢimene: dēls Renārs ( 11 gadi), mamma Velga Vaļasprieki: cept kūkas, audzēt puķes, lasīt grāmatas, pastaigāties un braukt ar velosipēduDzīves moto: galvenais – saprast sevi
