Šis gads valcēniešiem Dzintrai un Alfonam Putniņiem ir Zelta kāzu gads. Pirms 50 gadiem viņi salaulājās tieši Vecgada vakarā. Dzintra un Alfons ir bijuši vedēji apmēram 20 jaunajiem pāriem.
Šis gads valcēniešiem Dzintrai un Alfonam Putniņiem ir Zelta kāzu gads. Pirms 50 gadiem viņi salaulājās tieši Vecgada vakarā. Dzintra un Alfons ir bijuši vedēji apmēram 20 jaunajiem pāriem. Gandrīz visi tie ir izveidojuši stabilas ģimenes.
Putniņi ir izaudzinājuši divus dēlus. Ne Dzintrai, ne Alfonam pastāvīgai un ilgai laulības dzīvei īpašu recepšu nav.
“Saticība ģimenē ir atkarīga no laulības partneru savstarpējās cieņas un pienākuma apziņas,” saka A. Putniņš.
Nākamo vīru redz sapnī
A. Putniņš atzīst, ka Dzintras izvēlēšanās par dzīvesbiedri viņam nav bijusi mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Nākamo sievu viņš iepazinis pamazām, būdams viņas kolēģis skolā. Savukārt Dzintra atklāj, ka Alfonu pirmo reizi redzējusi sapnī. “Toreiz mācījos Smiltenes vidusskolā. Tolaik internāta nebija, pie saimniekiem īrējām istabas. Mēs, trīs meitenes, dzīvojām pie kādas jaukas saimnieces, kurai piemita laba humora izjūta. Kādu rītu pie brokastīm viņa mums pajautāja, kādus sapņus esam redzējušas. Pastāstīju, ka sapnī devos pie avota, kas tek netālu no skolas. Vēlējos pārlēkt strautiņam, bet mazliet baidījos. Tad parādījās kāds jauneklis, viņš man padeva roku un palīdzēja tikt pāri. Abi, rokās sadevušies, kāpām kalnā. Kad sapni izstāstīju, saimniece atklāja, ka vakar bijusi Andreja diena. Viņa zem mūsu gultām bija palikusi vanniņu ar ūdeni, kurai pāri kā laipiņa pārlikts skaliņš. Man saimniece pareģoja, ka sapnī ieraudzītais jauneklis būs mans vīrs. Vēlāk, kad jau biju apprecējusies, šķirstīju Alfona fotogrāfiju albumu un pēkšņi pamanīju viņu tieši tādā pašā kreklā, kādā minēto jaunekli biju redzējusi sapnī,” atceras Dz. Putniņa.
Skolotājai iepatīkas skaistais virsnieks
Dzīvē Dzintra pirmo reizi Alfonu satika 1952. gadā skolotāju konferencē. “Togad abi kā jaunie pedagogi sākām strādāt Valkas rajonā. Es biju nosūtīta uz Valkas 1. vidusskolu, bet Alfons strādāja Lugažu skolā. Tad vēl īsti neiepazināmies, jo Alfons pēc dažiem mēnešiem devās dienēt armijā. Pēc diviem gadiem viņu atkal ieraudzīju. Skolā ienāca jauns virsnieks un devās uz direktora kabinetu. Domāju, ka tas ir kāds oficieris no štāba, kas atradās pie mācību iestādes. No turienes armijnieki skolā bieži iegriezās. Atceros, ka vēl noteicu: “Ir gan skaists krievs.” Tad atvērās kabineta durvis, direktors virsnieku pieveda pie mums un iepazīstināja kā jauno skolotāju. Pirmos mēnešus viņš stundas pasniedza formas tērpā. Tā ieteica mācību iestādes vadītājs, jo Alfonam iedeva klasi, kurā bija diezgan draiskulīgi zēni. Direktors sprieda, ka pret formā tērptu skolotāju puikas jutīs lielāku bijību,” stāsta Dzintra. Viņas dzīvesbiedrs piebilst, ka bijusi vēl viena problēma — cita apģērba viņam pēc armijas vienkārši nebija. “Pirms dienesta biju uzšuvis pilnīgi jaunu uzvalku. Uzvilkt mugurā to nepaguvu. Kad atgriezos, uzvalks bija kļuvis par šauru,” saka A. Putniņš.
Viņš atzīst, ka meiteņu izvēle bijusi liela. “Skolā vien bija četras jaunas skolotājas, bet es no jaunajiem — vienīgais vīrietis. Dzintru izvēlējos tādēļ, ka man viņa šķita vislabākā un skaistākā,” atzīst A. Putniņš.
Uz laulībām norāda atrastais gredzens
Kāzas notika 1955. gada 31. decembrī. “Vērtējot pēc tā, kā mūsdienās rīko kāzas, mūsu laulības var saukt tikai par sarakstīšanos. Galdu klāju pati, jo dzīve bija diezgan skarba. Vajadzēja rūpīgi izdomāt, ko varam atļauties. Galdā bija konservi, pat īstu trauku nebija,” atminas Dzintra. Alfons atceras, ka toreiz vienīgi skolotājam Priedniekam bijusi automašīna. “Viņš apņēmās ar savu “Moskviču” aizvest mūs uz rajona izpildkomiteju. Kāzu dienā sāka stipri putināt. Priednieks baidījās braukt, Dzintra sāka raudāt, ka netiks pie vīra, es atkal skumīgs, ka palikšu bez sievas. Beigās jau aizbraucām. Izpildkomitejā pat virsdrēbes nevajadzēja novilkt. Iegājām attiecīgajā telpā, sieviete, kura tur sēdēja, parakstīja dokumentus, paspieda mums roku, un laulību ceremonija bija beigusies,” tā laika laulību reģistrāciju raksturo A. Putniņš.
Šķiet gan, ka kāzas notiktu arī tad, ja putenis būtu vēl stiprāks. Dzintra stāsta par gadījumu, kas vēlreiz viņai netieši licis saprast, ka viņa apprecēsies. “Tā kā dzīvoju Vijciemā, bieži apmeklēju tur rīkotās balles. Uz tādu biju aizgājusi arī mūsu kāzu gada 1. janvārī. Sēdēju zālē un skatījos uz grīdu. Pēkšņi pamanīju gredzenu. Kad to pacēlu, sapratu, ka tas ir vīrieša laulības gredzens. Rādīju to draudzenēm, tās smējās, ka dabūšu vīru. Gredzenu atstāju pastā māsai, palūdzot, lai viņa painteresējas, vai tas nav kādam pazudis. Māsa vaicāja vienam, otram, bet visi smējās, ka viņa kādu grib apgredzenot. Māsa saskaitās un atdeva to man atpakaļ. Kad gredzenu uzlaikoja Alfons, viņam tas derēja. Tā paša gada pēdējā dienā apprecējāmies,” saka Dz. Putniņa.
Strīdi jāprot laikus izbeigt
Viņa uzskata, ka stabilu ģimeni laulības partneri var radīt ar savstarpēju sapratni, izpalīdzību un otra uzskatu cienīšanu. “Protams, ikvienam cilvēkam par kaut ko ir savs viedoklis. Tas tā ir arī ģimenes locekļu vidū. Tas gan nenozīmē, ka sievai vienmēr noteikti jāpiekrīt vīram un jāpiekāpjas viņa vēlmēm, un otrādi. Arī mēs kopdzīves gados neesam iztikuši bez skarbākiem vārdiem, bet tādos dusmu brīžos cenšos nerunāt un palieku klusa, kamēr dusmas norimst,” skaidro Dz. Putniņa. Alfons to apstiprina: “Viņa kļūst līdzīga bojātam televizoram. Bilde ir, bet skaņas nav. Es savukārt tad aizeju uz savu darbnīcu un tur strādāju. Nav jēgas strīdu sakāpināt līdz baltkvēlei.” Dzintra piebilst, ka pēc laiciņa vīrs atgriežas un izturas tā, it kā nekas nav bijis. “Tad Alfons it kā kaut ko jautā, grib zināt, un man taču ir jāatbild. Tā mirkļa nesaskaņas izčākst,” apliecina Dz. Putniņa.
Ir zināms teiciens, ka kopā paliek tie cilvēki, kuri apēduši pudu sāls. Dzintra un Alfons atzīst, ka daudzajos gados kopīgi apēsts ne viens vien tāds sāls puds. “Arī tagad nereti tas jāēd. Bez grūtībām dzīvē nevar iztikt, bet tās jāprot pārvarēt,” saka A. Putniņš.
Laulībā jāprot sadzīvot
Kā vienu no spilgtākajiem mirkļiem laulības dzīvē Alfons un Dzintra atceras pirmā dēla piedzimšanu. “Tas bija aprīlī. Toreiz slimnīca atradās tagadējā Kūru ielā, un es pie kultūras nama uz soliņa nosēdēju visu nakti, gaidot ziņu par bērna piedzimšanu,” atminas A. Putniņš. Viņš uzskata, ka laulības dzīvē mīlestība pamazām kļūst par pienākumu. “Tā mīlestība, ko saprotam ar kaisli, pastāv noteiktu laiku. Tāda tā ir laulības dzīves sākumā, kad šķiet — bez otra nav iespējams iztikt nevienu dienu. Arī vēlāk, protams, grūti bez otra iztikt, bet tas ir citādāk. Kopdzīve māca pret sievu just pienākuma apziņu. Ilgi viens bez otra mēs nevaram iztikt arī tagad. Es nezinu, kā to saukt, — varbūt esam nokļuvuši stāvoklī, ko sauc par atkarību. Piemēram, pirms kāda laika Dzintra ārstējās slimnīcā un es mājās paliku viens. Goda vārds, jutos diezgan neomulīgi, pat slikti. Visu laiku šķita, ka kaut kā pietrūkst,” atzīst A. Putniņš.
Dz. Putniņa uzskata, ka stabilas un ilgas kopdzīves noslēpuma atslēga ir prasme sadzīvot. “Gadiem ritot, vīrs un sieva pamazām viens pie otra pieslīpējas. Ir jāprot sadzīvot. Ja dažreiz rodas kāds strīds, jāpasteidzas novērtēt, cik tas nozīmīgs, un, ja tā cēlonis ir tikai kāds nieks, tad jāpiekāpjas un jānomierinās,” saka Dz. Putniņa.
Daudzus ieveduši vīra un sievas godā
Dzintra un Alfons ir bijuši vedēji daudziem jaunajiem pāriem. Abi atzīst, ka šis pienākums viņiem patīk, jo priecē, ja cilvēki vēlas dibināt ģimeni. “18 pāriem esam bijuši vedēji, bet četriem skaitījāmies liecinieki. Dažādi ir gājis. Gatavošanās jaunlaulāto ievešanai ģimenes dzīvē ir diezgan liels darbs, bet reiz bija gadījums, kad jaunais pāris trīs vai četras dienas pirms kāzām mūs lūdza būt par vedējiem. Bija vien jāpiekrīt un jādara viss iespējamais, lai apmierināti būtu gan viesi, gan jaunais vīrs un sieva,” atceras A. Putniņš. Dzintra stāsta, ka viņa parasti centusies izstrādāt scenāriju, ko, kad un kā darīs, lai visiem būtu jautri, bet dažreiz plāns palicis neīstenots. “Kamēr es domāju, kā ieplānotos mērķus panākt, vīrs ar savu humoru visus jau bija paguvis piesaistīt sev un notikumi sāka risināties it kā paši no sevis, bet es scenāriju varēju nolikt malā,” ar smaidu atceras Dzintra.
Alfons stāsta, ka reiz bijušas kāzas, kurās viņam pašam no sākuma uztraukumā kājas trīcējušas. “Jautri atgadījumi piedzīvoti daudzviet. Pēc kāzām no rīta rasola bļodā ir atrasts fotoaparāts, vēl vajadzējis rūpēties, lai krietni iesilušais līgavas tēvs taisni aizietu līdz altārim. Tomēr reiz biju ļoti uztraucies. Kāds paziņa mūs lūdza būt par vedējiem kāzās Ēdolē, īsti nepasakot, kādas kāzas paredzētas. Lai mūs pierunātu, viņš minēja, ka precas vecs paziņa, nekas īpašs jau nebūšot. Kad piebraucām pie kultūras nama, apstulbām. Bija apmēram 200 kāzinieku, bet zālē galdi salikti trijās garās rindās. Precējās tagadējais Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta ģenerālis Ainārs Pencis. Beigās viss izdevās labi, jo mūs izglāba daudzie studenti, kuri bija ieradušies kāzās. Viņi labprāt iesaistījās visās aktivitātēs,” saka A. Putniņš.
Uzmanība pret otru tur kopā visu mūžu
Daudzus gadus saskaņota kopdzīve mūsdienās, kad jaunie pāri tikpat ātri, kā apprecas, arī izšķiras, tiešām kļuvusi zelta vērta. Dz. Putniņa domā, ka, iespējams, jaunie pārlieku ātri vēlas salaulāties, vēl neapjaušot, kādi pienākumi pēc kāzām viņus gaida. “Grūti pateikt, kādēļ šķiršanās kļuvusi tik bieža. Varbūt jaunības gadi nav īsti izdzīvoti. Mēs apprecējāmies 25 gadu vecumā. Ar Alfonu vienojāmies, ka vismaz trīs gadus padzīvosim bez bērniem, lai pārliecinātos, ka mums kopdzīve rit labi. Ir jājūt atbildība par otru cilvēku, par bērniem. Jābūt arī savstarpējai cieņai. Mēs ar vīru pienākumus sadzīvē neesam sadalījuši. Ko katrs attiecīgajā brīdī var izdarīt, to arī paveic — vai tā būtu ēdiena pagatavošana, mājas sakopšana, vai kas cits. Ja neaprimst uzmanība pret otru, tad dzīva ir arī mīlestība,” saka Dz. Putniņa.
