Vijciema pagasta “Damberģos”, meža vidū pavisam nesen uzceltā guļbūvē, dzīvo un strādā Vilku ģimene.
Vijciema pagasta “Damberģos”, meža vidū pavisam nesen uzceltā guļbūvē, dzīvo un strādā Vilku ģimene. Vitauts ir Latvijā pazīstams dabas fotogrāfs.
“Cik ilgi dzīvosi iegātņos? Ģimenē bijām nolēmuši, ka jābūvē sava māja, un nu darbs ir paveikts. Tas prasīja divarpus gadu. Šie gadi no dzīves praktiski ir izsvītroti. Ja strādātu būvuzraugs, būtu vienkāršāk. Teorētiski varētu ātrāk, bet guļbūve jāveido pamazām. Ēkā dzīvojam jau gadu, bet tā joprojām turpina šķobīties un sēsties,” stāsta saimnieks. Ēka ir eleganta visos aspektos, turklāt ar labu auru. Par to rūpējas Vitauta sieva Anita, kuru viņš allaž uzrunā par Saulīti vai Sauļuku. Viņa esot mājas īstais gariņš. “Man patīk savus mīļos sagaidīt mājās un pavadīt. Cenšos laiku sadalīt tā, lai paspētu apdarīt visus darbus. Man arī bija iespēja sevi apliecināt darbā un karjerā, bet esmu izvēlējusies šādu dzīvesveidu,” stāsta Anita. Vitauts piebilst, ka viņš apbrīno savu sievu, jo mājās viss ir tik mīļi un jauki, un kārtīgi. Viņš saprot, ka zem tā slēpjas nežēlīgs darbs.
Lepojas ar meitas vēlmi gleznot
Guļbūvi Vitauts uzzīmēja kopā ar sievu Anitu, funkcionāli visu sakārtoja arhitekts Juris Pētersons, to izcirta Cēsu firma “VARS”, bet būvdarbus vadīja Vitauts pats. Kokiem tika noņemta miza, neviens baļķis nav vienāda resnuma un tā centrs neatrodas ēkas centrā. Šai ēkai nav nepieciešama nekāda siltināšana. Baļķi ir nosmērēti ar lineļļu, un tas arī viss. Ja neņem vērā, ka pamatnē ir cements un mansarda izbūvē izmantota akmens vate, tad šo var uzskatīt par ekoloģiski tīru māju. V. Vilkam pašam māja patīk tāpēc, ka tā ir vienkārša. Pirmajā stāvā atrodas halle, kas apvienota ar virtuvi, un vēl tur saimniekam ir kabinets. Savukārt otrā stāva halli meita izmanto kā gleznošanas darbnīcu. Trīspadsmitgadīgā Melānija mācās mākslas skolā, ir konkursu laureāte. Nupat izstādē Rīgā viņu uzrunājis pazīstamais gleznošanas pedagogs Jānis Anmanis, bet Melānija bijusi ļoti uztraukusies un tikai pēc dažām dienām sapratusi, ka aicināta piedalīties mākslinieka vadītajā plenērā.
Vecāki lepojas ar savu atvasi, un ir jau arī iemesls. Melānijai gleznot un zīmēt patīk vairāk par visu pasaulē. Viņu nesaista pat televizors. Meitene dzīvo Smiltenē pie Vitauta mammas, tur arī mācās, bet nedēļas nogales, protams, tiek pavadītas ģimenē.
Viena no interesantākajām mājas detaļām ir viesistabas lielais logs. Aiz tā ir skatāma pievilcīga ziemas ainava, turklāt tā nepārtraukti mainās gan attiecīgajās dabas gaismās, gan gadalaikos. Sēžot dīvānā un klausoties kamīnmalkas sprakšķos, redzamais aiz loga izskatās gluži kā dzīva glezna. Reizēm tur var ieraudzīt arī kādu meža dzīvnieciņu, visbiežāk stirnas. “Es vienkārši priecājos, un tā ir mana mūžam mainīgā bilde,” priecājas fotogrāfs. Viņš atzīst, ka neesot pilsētas cilvēks. Meža vidū var justies visērtāk. Vitauts pieļauj, ka varētu dzīvot arī Rīgā, bet tam noteikti jābūt lielam mansardam Vecrīgā, no kura pavērtos skats uz namu jumtiem. Viņš divus gadus nostrādāja “Lauku Dzīves” redakcijā un secināja, ka galvaspilsētas dzīves ātrais ritms nav īsti piemērots.
Vēlas redzēt mežonīgu atklāto okeānu
Jautāts par pēdējā laika piedzīvojumiem fotogrāfa gaitās, Vitauts atbild, ka nekādu dižu piedzīvojumu nav. Šogad bildēts ļoti maz, jo darbā ir liela slodze. Viņš pāris reižu aizbraucis līdz jūrai, vienreiz pasēdējis būdā (slēpnis dzīvnieku fotografēšanai). “Principiāli bildēju tikai Latviju. Man ir Pastariņa sindroms. Es ļoti mīlu šo zemi. Man tā patīk, jo ir skaista. Tās lauki nav piesārņoti, ja neņem vērā “Latvenergo” vadus un stabus. Reizēm tas sarežģī bildēšanu. Šī zeme ir skaista arī tāpēc, ka mums ir visi gadalaiki. Daudzās valstīs to nav. Esmu izteikts ziemeļnieks, un man nekārojas redzēt dienvidu valstis. Varbūt es vēlētos redzēt lielu, mežonīgu atklāto okeānu,” prāto Vitauts. Viņam nav pieņemama gozēšanās pludmales saulē.
Ainavas Vitauts bildē tikai Latvijā. Dzīvnieki fotografēti arī Somijā un Zviedrijā. Tur tie ir daudz drošāki, tāpēc vienkāršāk iemūžināmi. Fotogrāfs ar kameru ir darbojies arī Helsinku zoodārzā. Protams, tādi attēli nav tik vērtīgi, kā brīvā dabā bildēti, tomēr, piemēram, caunu un sermuli nofotografēt dabā ir gandrīz nereāli. Reiz Vitauts redzējis sermuli, bet, kamēr aizskrējis uz mašīnu pēc fotoaparāta, viss bija nokavēts.
Iemūžinot Latvijas faunu, jābūt ļoti labām zināšanām bioloģijā. Jāzina putnu un dzīvnieku uzturēšanās vietas, paradumi, kā kurā brīdī viņi uzvedīsies. Pēdējos gados Latvijā ir saradies daudz fotogrāfu, kas bildē tikai putnus. Tie ir ornitologi, kuri ar dažādu fondu palīdzību iegādājušies labu aparatūru. Skaidrs, ka putnu pazinējam ir vieglāk tos arī nofotografēt.
Vislabprātāk dzīvē bildētu un tikai bildētu
“Zvēru un putnu bildēšana ir sevis spīdzināšana. Tā raksturīga ikvienam dabas fotogrāfam. Apmēram sešos vakarā ielienu būdā. Strādāt var līdz saulrietam. Kamēr putni un dzīvnieki nomierinās, ir iestājusies tumsa. Intensīvākā darbošanās notiek pēc saules parādīšanās no rīta. Es nešķiroju, bildēju visus putnus un dzīvniekus pēc kārtas. Kādreiz uztaisu būdu arī pie mājas, sēžu un gaidu,” stāsta fotogrāfs. Lielākā sevis spīdzināšana bijusi, fotografējot vilkus pirms trijiem gadiem. Strenču apkārtnē dziļi mežā ir kāda māja, kurā ir elektrība un visas pārējās civilizācijas radītās ērtības. Tomēr, lai pievilinātu dzīvniekus, krāsni nedrīkst kurināt, jāsēž aukstumā, tumsā, nedrīkst skatīties televīziju un klausīties radio. Trīs diennaktis jāsēž pie aizklātiem logiem, vien dažreiz klusiņām var kaut kur nolīst pasnaust. Vilkiem dzirde ir fantastiska, tomēr Vitautam ar kolēģi viņus izdevās pievilināt. Bildēšanas attālumā no četru vai piecu dzīvnieku bara pienāca tikai divi, visticamāk, ka mazāko vilku vecāki. Vitauts rāda pie sienas pielikto kolēģa Andra Eglīša lielformāta fotogrāfiju, par kuru ir priecājušies daudzi patiesie dabas draugi.
“Bildēšanas procesu ir grūti izstāstīt. Tajos brīžos pilnīgi ieeju sevī. Manis pēc, kaut plikas meitenes varētu dejot apkārt. Es fotografēšanai atdodu sevi visu. Tā notiek, bildējot jebko. Pēc tam jūtu, ka šie attēli ir enerģijas pilni. Vislabprātāk dzīvē es bildētu un bildētu, un atkal bildētu, diemžēl no kaut kā arī jādzīvo,” stāsta Vitauts. Pašlaik situācija ir tāda, ka fotografēšanas prieks sevi atmaksā, bet ne vairāk. “Ļoti reti bildēju kāzas. Kad pasaku, ka kāzu fotogrāfiju albums maksā 500 latu, tikai retais to atļaujas. Man šķiet, ka savu darbu izdaru labā līmenī, bet, ja kāzas būtu jābildē bieži, domāju, ka parādītos haltūra,” spriež fotogrāfs.
Vitauts pagaidām nav pārgājis uz digitālajām tehnoloģijām. Tam ir tikai viens iemesls: pagaidām jaunās tehnoloģijas atpaliek no filmu analogās tehnoloģijas. Kamēr visi pikselīši tiek krauti vienā plaknē, tikmēr bilde nebūs tik dzīva, kā no filmas kopētā. Viss it kā ir — nevainojams asums, arī krāsa —, tomēr bilde kopumā izskatās kā nedzīva, sintētiska un pārlieku sterila. Laba digitālā kamera maksā apmēram 16000 latu, taču arī par šādu naudu 18 miljonu pikseļu kamera ir pārlieku lēna. Dzīvnieku bildēšanai nepieciešama ātrdarbīga kamera — 36 kadru filma tiek izbildēta trīs sekundēs. Vitauts nesaka “nē” digitālajām tehnoloģijām, jo tas ir tikai laika jautājums. Agrāk vai vēlāk pie digitālās fotogrāfijas nonāksim visi. Vitautam īpaši tuva ir melnbaltā fotogrāfija. Tas ir ļoti dārgi, tomēr viņš ir iecerējis pievērsties vecu cilvēku portretu melnbaltajai fotogrāfijai.
Fotogrāfa gaitās gadās dažādi ekstrēmi piedzīvojumi. Viens no tādiem bija Teiču purvā, ar laiviņu braukājot no salas uz salu. “Izliku uz salas fotosomu un rokas, bet kājas vēl palika laivā. Iznāca tā, ka laiva atīrās no salas un es paliku karājamies virs ūdens. Cik ilgi tādā stāvoklī noturēsies? Fotoaparāts, kas bija kaklā, samirka purva ūdenī. Labi, ka līdzi bija otra kamera. Pēc tam samirkušo aparātu izžāvēju un bildēju tālāk. Tā ir profesionālo kameru atšķirība no amatieru rīkiem,” stāsta Vitauts. Viņš ir mucis no brieža, kurš acīmredzot fotogrāfu uzskatīja par konkurentu. Vitautam ir nācies atgaiņāties arī no virsū nākoša medņu gaiļa, ir gadījies, ka uz objektīva uzsēžas pūce un negrasās lidot prom. Interesanti piedzīvojumi bijuši Zviedrijā, bildējot dzērves. Šo putnu Homborgā ir ļoti daudz. Kāda dzērve iebāza galvu būdā, it kā jautājot — kas tu tāds esi? Toreiz no izmantotajām 20 filmām izdevās septiņas labas bildes. Ļoti lielas veiksmes gadījumā no filmas izdodas četras vai piecas fotogrāfijas.
Darbā, kam nedz sākuma, nedz beigu
V. Vilks strādā divos darbos — VAS “Latvijas valsts meži” un nekustamo īpašumu vērtēšanas firmā “Invest Rīga – Cēsis”. Viņš par darbu runā nelabprāt. “Darba ir tik daudz, ka jūtos ļoti noguris. Vēlētos dabūt ilgu atvaļinājumu, atslēgt mobilo telefonu un doties bildēt. Mans darbs patiesībā ir dzīvesveids. Dzīvoju mežā un pēc labākās sirdsapziņas cenšos šos mežus apsaimniekot,” izklāsta speciālists. Viņa kompetences lokā ir meža atjaunošanas administrēšana savā iecirknī 20 tūkstošos hektāru un meža kopšanas administrēšana. Vitauts slēdz līgumus ar darba veicējiem un tos arī kontrolē. Vēl tiek sagatavots cirsmu fonds, tas ir izsolei. Katrs koks cirsmā ir jāuzmēra (jādasto). Iecirkņa priekšnieks administrē arī meža ceļu būvi, ceļu tīkla uzturēšanu, meliorācijas sistēmas un rekonstrukcijas, ugunsapsardzību, sagatavojot mineralizētās joslas, lai uguns neizplatītos. Tiek organizēta arī Ziemassvētku eglīšu pārdošana un daudzi citi darbi. Nupat ierīkota atpūtas vieta Gaujas krastā pie Spicrāmja tilta. Uzbūvētajā lapenītē ūdenstūristiem un citām kompānijām, kas šo vietu iecienījušas, tagad ir vieta, kur patverties zem jumta un ieturēt maltīti. Vitauts atzīst, ka tas ir nepārtraukts darbs — bez sākuma un beigām.
Vitauts pēc meža izglītības iegūšanas ir pabeidzis arī ekonomistus Latvijas Universitātē un Īpašuma vērtēšanas asociācijā ir ieguvis asistenta sertifikātu. Visbiežāk viņa pakalpojumus izmanto bankas, lai gūtu skaidrību par kredītu nodrošinājumu. Šis darbs ir interesants ar to, ka daudz un nemitīgi jāpārvietojas. “Iepazīstu savu zemi. Latviju esmu izbraucis krustu šķērsu. Man mazāk interesē kultūrobjekti, pieminekļi, tomēr redzu arī tos. Dažreiz nakšņoju viesnīcā, gadās arī mašīnā vai kādā mežā uzceltā būdā. Tiesa, man Latvijā ir daudz paziņu, kurus braucienu reizēs varu apciemot. Zinu gandrīz visas Latvijas skaistākās vietas. Pagaidām neesmu bijis vienīgi Daugavpils rajonā. Ja uz kartes uzzīmētu visas vietas, kur esmu bijis, tā būtu ļoti raiba un nosegta. Es patiešām mīlu šo zemi. Tas, ka valdības to sabojā, ir cits jautājums. Latvija ir kā pamatīga peļķe, kurā vārtās elites cilvēki. Šiem ļaudīm nav viegli, jo viņi ar kaut ko ir apdalīti. Valdības vīrus spiež un murca lielāki un mazāki oligarhi. Viņu dzīves mērķis ir tikai nauda. Tas ir pilnīgi aplami, jo nauda var būt tikai līdzeklis krietnu mērķu sasniegšanai,” pārliecināts Vitauts. Viņš uzskata, ka latvieši ir kašķīga, rijīga, bet vienlaikus arī ļoti talantīga tauta. Pie tautai raksturīgajiem trūkumiem Vitauts min arī naudas skaitīšanu cita kabatā un patoloģisko interesi par citu dzīvēm. Visbiežāk ar to nodarbojas cilvēki, kuriem nav savas dzīves.
V. Vilks ir arī mednieks. “Pirms padsmit gadiem es gaļu veikalā nepirku, jo nevarēju to atļauties. Man palīdzēja bioloģijas zināšanas, tāpēc medīju ļoti veiksmīgi. Tagad to daru ļoti reti. Medīšana balstās uz iekšējiem instinktiem. Es nevaru izšaut uz dzīvnieku, kurš stāv un skatās man acīs. Par to daudzkārt esmu saņēmis pārmetumus no citiem medniekiem. Instinkts ieslēdzas, redzot skrienošu dzīvnieku, tad arī šauju. Pēc tam ir brīdis, kad iestājas žēlums,” savas izjūtas definē mednieks. Tagad viņš medī tikai tik daudz, cik var apēst, tāpēc nogalināt iznāk ļoti maz. Vitauts saprot azartiskos medniekus, kuriem šie instinkti ir īpaši izteikti. Viņš ar iecietību raugās pat uz malumedniekiem, ja tie lieguma laikā nemedī dzīvniekus, kuriem jārada pēcnācēji. Diemžēl, ejot pa mežu, ir gadījies atrast alni, kuram nogriezta viena pakaļkāja un izgriezta fileja. Vitauts to uzskata par cūcību visaugstākajā mērā. Medījuma pagatavošanai vajadzīgas īpašas zināšanas. Visbiežāk to dara Anita, bet dažreiz kaut ko neparastāku pagatavo arī Vitauts.
***
FAKTI
Par Vitautu Vilku:
Dzimis 1971. gadā, Ūdensvīrs.
Absolvējis Grundzāles pamatskolu un Smiltenes vidusskolu, Latvijas Lauksaimniecības universitāti, Ekonomikas vadības fakultāti Latvijas Universitātē. Pašlaik studē jurisprudenci augstskolā “Turība”.
Pirms studijām strādājis Smiltenes MRS kā kultūrkopējs. Pēc tam izdevniecībā “Lauku Dzīve”, žurnālā “Mežs. Medības. Daba.” par fotogrāfu un žurnālistu. Strādājis Smiltenes mežniecībā par mežsargu. Šādā amatā bijis arī Vijciema mežniecībā, bet kopš 2000. gada ir VAS “Latvijas valsts meži” iecirkņa vadītājs.
