Šāds binārais pasaules redzējums līdz pilnībai tika izkopts bijušā sociālisma nometnes zemēs.
Šāds binārais pasaules redzējums līdz pilnībai tika izkopts bijušā sociālisma nometnes zemēs. Kas tika uzskatīti par savējiem, tie bija balti, progresīvi un morāli šķīsti. Kas bija svešie, tie skaitījās melni, reakcionāri un nešķīsti fašisti.
Citu dalījumu nebija. Faktiski kaut kas līdzīgs pa reizei ticis sludināts baznīcās, kad vieni tika uzskatīti par svētajiem, bet citi par sātana kalpiem.
Mūsdienās esam liecinieki, cik grūti postpadomju sabiedrībai šķirties no melnbaltā pasaules redzējuma. Sevišķi spilgti tas izpaužas politiskās elites līmenī, kur valda princips: “Kas nav ar mums, tas ir pret mums.” Rietumu demokrātijās gan pierasts, ka politiskie oponenti strīdas, pat apkaro cits cita uzskatus, bet sadzīves līmenī uztur itin draudzīgas attiecības. Krievijā vai Latvijā aizvien pastāv strikta robežšķirtne starp savējiem un svešajiem, turklāt šim dalījumam pamatā viena vai otra varasvīra subjektīvais skatījums.
Vēsturiskais mantojums
Ir ne reizi vien dzirdēts, ka vēsturi vajadzētu aizmirst, jo senie pāridarījumi traucē mūsdienu starpvalstu attiecībām. Ja iedziļināmies šajos aicinājumos, tad līdzīgus uzskatus visskaļāk aizstāv tie, kuri paši neko nav aizmirsuši. Jeļcina varas gados Krievijā jau sāka nedaudz apzināties, ka ne visur der melnbaltais dalījums, piemēram, pats Jeļcins nekad necentās atriebties netīkamiem žurnālistiem. Toties izbijušais VDK apakšpulkvedis, uzņēmies maršalam piedienīgos pienākumus, nekādi nespēj pārvarēt savus čekistiskos kompleksus, tāpēc visus, kas vinam atļaujas iebilst vai stāties ceļā, uzskata par svešajiem, kas tīri krieviskajā izpratnē ir gluži tas pats, kas “fašisti”.
Ja Krievijā tikai nedaudzi sabiedrības locekļi saskata patiesību, tad der atcerēties, kā tika skalotas smadzenes vienkāršajai tautai, it īpaši jaunatnei. Der pieminēt kaut vai 1957. gada Studentu un jaunatnes festivālu Maskavā, kad tautu draudzības tēma tika pacelta tādos ideoloģiskos augstumos, ka visi arī centās tik intensīvi draudzēties, ka deviņus mēnešus vēlāk daudzām maskavietēm dzima melnīši. Savukārt Hruščova draugs Nasers Ēģiptē, sagaidījis no Maskavas pārrodamies nelegāli aizbraukušos studentus, lika visus apcietināt un aprakt dzīvus zemē. Un Maskavas varasvīri klusēja, jo valdīja uzskats: “Kaut nelietis, bet mūsējais.” Apmēram tāpat laikam tagad domā Putins par Lukašenko: “Kaut maita, bet mūsējais.”
Kaut kādas izmaiņas tomēr notikušas arī krievu politiskās elites domāšanā. Ja latviešu vai igauņu leģionāri viņu izpratnē aizvien ir “fašisti”, tad Donas un Kubaņas kazakus, kuru divīzijas karoja Hitlera pusē, vairs neviens par svešajiem neuzskata. Gan karā abās pusēs kritušajiem, gan Staļina apšautajiem kazakiem tagad tiek celti piemiņas monumenti, jo, lūk, esot pienācis laiks izlīgumam. Tas pats attiecas uz Kremļa labi ieredzētā kinorežisora Mihalkova aktivitātēm, organizējot (kopā ar pareizticīgo baznīcu) baltā ģenerāļa Deņikina pārapbedīšanu dzimtenē. Arī tas esot izlīgums. Kurš bijis sarkanais, kurš baltais vai brūnais, visi tomēr savējie, jo cīnījās par Pētera Pirmā testamenta izpildi.
Arī “žīdmasoņi” var būt dažādi
Ar paša Putina svētību no jauna par Čukotkas gubernatoru tika apstiprināts Krievijas bagātākais oligarhs Abramovičs. Neskatoties uz to, ka Abramovičs ir ebrejs, kurš pastāvīgi dzīvo Londonā. Lai iepatiktos Kremļa saimniekiem, Abramovičam pietika ar tīro nieku: par 13 miljardiem dolāru valdības kontrolētajam “Gazprom” pārdot agrāk sev piederošo “Sibņeftj”.
Citādu likteni piedzīvoja cits ebrejs — Hodorkovskis —, kuram pietika paziņot, ka gatavojas kandidēt uz prezidenta krēslu, lai tagad atrastos aiz restēm uz veseliem astoņiem gadiem. Maz ticams, ka ebrejs Krievijā vispār spētu kļūt par prezidentu, bet Putinu nobiedēja Hodorkovska milzīgās finansiālās iespējas priekšvēlēšanu kampaņas rīkošanā.
Bet situāciju raksturo ne tikai viens pats Hodorkovskis, jo tagad vajāti tiek visi tie daudzie advokāti, kuri centās tiesas procesā aizstāvēt Hodorkovski. Kopumā šādu advokātu iznāk, liekas, 12, saprotams, visi ebreji, tajā skaitā daži ārvalstnieki. Nekādu iespēju nopietni aizstāvēt apsūdzēto jau nevienam nebija, bet pietika ar dažu likumu atgādināšanu, lai tiktu ierosināts jautājums par tādu “pretvalstisku” advokātu diskvalifikāciju. Augstākā nekaunība bija ārvalstnieku kratīšana viesnīcu numuros, kad tika konfiscēti aizstāvībai sagatavotie dokumenti.
Saprotams, ka šāda Kremļa rīcība viegli kvalificējama par antisemītismu, un ebreju žultaino naidu pret Putina administrāciju atklātā tekstā pauž televīzijas kanāls RTVi, ko mēs varam skatīt kabeļtelevīzijā. Kad vienam no vajātajiem advokātiem jautāja, vai viņš nākotnē būtu ar mieru uzņemties Putina aizstāvību tiesā, erudītais Pēterburgas jurists atbildēja ar smaidu: “Es gribētu pieredzēt to brīdi.”
Latvijā mērogi mazāki
Gribas dažus vārdus bilst jautājumā par bijušo iekšlietu ministru Ēriku Jēkabsonu. Nav viņš ne pirmais, ne pēdējais politiķis, kurš savureiz sapinies atklātos melos. Tas, vai Jēkabsons izpaudis Berezovskim kādu valsts noslēpumu, šobrīd nav pierādāms. Kas klaigā, ka viņš zina visu, pats uzskatāms par līdzvainīgu, jebšu nav pierādījumus licis galdā. Aizdomas nav argumenti.
Tajā pašā reizē jāteic, ka Jēkabsona skapī netrūkst skeletu. Ja viņa iespējamo sadarbību ar VDK varam uzskatīt par baumām, tad dažas citas viņa mūža epizodes ir plaši zināmas. Varam atcerēties referenduma nakti, kad Latvija nobalsoja par iestāju ES. Kamēr Repšes valdība pelnīti gavilēja, Jēkabsons publiskoja savu politisko nodevību pret koalīcijas partneriem. Un Repšem bija taisnība, kad viņš šādu gājienu salīdzināja ar dunča dūrienu mugurā.
Latvijas sabiedrībai ir visai maz zināms par Jēkabsona gaitām Amerikā, kur viņš kalpoja par mācītāju Čikāgas latviešu draudzē. Turienes vecīši vēl tagad šausminās par bijušā cienīgtēva nepieredzēto alkatību, kurš burtiski slaucis trimdinieku maciņus.
Pēdējais aspekts ļauj domāt, ka arī draudzēšanās ar Berezovski ir bijusi ar zināmu materiālo ieinteresētību. Jo neba nesavtīgu interešu vadīts viņš atstāja Ameriku, pametot tur ģimeni, lai Latvijā dibinātu “uz kristīgās morāles principiem” veidotu politisko partiju. Jēkabsonu lieti raksturo vārdi: “Neskaties uz maniem darbiem, klausies uz maniem vārdiem.”
Tajā pašā laikā partijas vadība pagaidām stāv un krīt par savu “melno avi”. Lai arī sasmērējies pa labi un kreisi, tomēr savējais.
