Oktobris Eiropā un pasaulē ir izsludināts par Pretsāpju mēnesi.
Oktobris Eiropā un pasaulē ir izsludināts par Pretsāpju mēnesi. Latvijā tas ir sakritis ar diskusijas aktualizēšanos par eitanāzijas kā “humānas nāves” izvēles iespējas legalizācijas nepieciešamību.
Latvijas Paliatīvās aprūpes asociācijas vadītājs Vilnis Sosārs uzskata, ka parasti šādas diskusijas aktualizējas, ja kaut kas īsti nav kārtībā ar veselības aprūpi. Latvijā ir nepietiekami attīstīta paliatīvā aprūpe, nav plaši pieejamas mūsdienīgas atsāpināšanas terapijas, nepietiek finansējuma medikmentiem, sociālajam un pacientu aprūpes darbam. Tajā pašā laikā, pievēršoties šo problēmu risināšanai, eitanāzijas jautājums vairs nepaliek uzmanības centrā. Šā iemesla dēļ Latvijas mediķi ir pret eitanāziju. V. Sosārs pieļauj, ka Latvijā ir nomocīta un izmisusi sabiedrība, kas mēģina atrast jaunas vērtības.
“Mēs meklējam patiesību, taču diezin vai tā slēpjas “nokaušanas” legalizācijā. Tā skars vecos un sevi aizsargāt nespējīgos cilvēkus,” uzskata V. Sosārs.
Pašlaik internetā var atrast daudz informācijas un piedāvājumu, izvēloties visplašāko cenu spektru, pat kaķu un suņu eitanāziju.
Sabiedrībai un ikvienam no mums, kamēr nav bijusi saskarsme ar šo jautājumu, ir visai miglains priekšstats, ko nozīmē ne tikai izvēlēties, bet arī realizēt izvēli — dzīvot cilvēkam vai ne. Kā svarīgākais iemesls “atļautās nāves” nepieciešamībai tiek minētas sāpes un ciešanas. Tajā pašā laikā mediķi uzskata, ka daudz efektīvāk būtu cīnīties ar sāpēm — lietojot efektīvu pretsāpju terapiju, atvieglot cilvēka dzīvi un ļaut viņam tomēr pašam noteikt savu likteni, sakārtojot paliatīvās aprūpes sistēmu, nodrošinot cilvēkam profesionālu un dažāda profila speciālistu — psihologa, ārsta, sociālā darbinieka un kapelāna — palīdzību. Efektīvu pretsāpju medikamentu ieviešana un izmantošana, kā arī paliatīvās aprūpes gultasvietu un speciālistu komandas nodrošināšana prasa ievērojamus līdzekļus no budžeta.
Latvijas mediķi pret eitanāziju ir tāpēc, ka nevienam nav tiesību izlemt — dzīvot cilvēkam vai nedzīvot; ārsta uzdevums ir darīt visu, lai atvieglotu ciešanas, nevis nogalināt pacientu; ja ir sakārtota veselības aprūpe, paliatīvā aprūpe un plaši tiek pielietota efektīva pretsāpju terapija, eitanāzijas jautājums kļūst neaktuāls.
Pašlaik situācija ir auglīga augsne diskusijām, jo arī onkoloģijas jomā valstī situācija ir bēdīga. Statistikas dati liecina, ka katru gadu gandrīz 10 000 cilvēku atklāj kādu onkoloģisku saslimšanu; apmēram 52 procentiem pacientu vēzi atklāj vēlīnā — trešajā un ceturtajā — stadijā vai jau “bez stadijas; Rīgā vien ir ap 4000 onkoloģisko pacientu, kuriem nepieciešama aktīva pretsāpju terapija un paliatīvā aprūpe; Rīgas Austrumu slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļa gadā var uzņemt vidēji tikai 700 pacientu; Onkoloģijas centra poliklīnikas ambulatorajā daļā iespējams konsultēt apmēram 1100 pacientu gadā. Bērnu paliatīvās aprūpes ambulatorā dienesta konsultācijas pieejamas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā.
Mediķi lēš, ka Latvijā ir apmēram 6000 onkoloģisko pacientu, kuriem būtu nepieciešama aktīva pretsāpju terapija un paliatīvā aprūpe. Diemžēl ārpus Rīgas šī aprūpe ir vēl vājāka. Paliatīvās aprūpes nodaļas pacientiem pieejamas Iecavā, Līvānos, Mazsalacā, Irlavā. Nodaļa tiek veidota arī Ventspilī, bet Liepājā paliatīvā aprūpe pieejama ambulatori.
