Sanda un Dairis Studenti audzina nu jau trīs bērnus — četrus gadus veco dēlu Arti, divarpus gadus veco Anci Evelīnu un pusaudzi Ilzi.
Sanda un Dairis Studenti audzina nu jau trīs bērnus — četrus gadus veco dēlu Arti, divarpus gadus veco Anci Evelīnu un pusaudzi Ilzi. Meitene Studentu ģimenē sāka dzīvot pērnā gada jūnijā. Kopš trīs gadu vecuma viņas mājvieta bija Ērģemes bērnunams.
Studenti ir netipiska ģimene. To bez liekas koķetērijas atzīst arī pati Sanda: viņai ir 25 gadi, Dairim — 54, pašiem audzināmi divi mazi bērni, bet pēc kopīgām pārrunām ģimenē sāka dzīvot arī Ilze.
Reti kura jauna sieviete savos uzskatos ir tik stabila, nesatricināma, uzņēmīga un mīloša, taču Sandas mīlestības pietiktu ne tikai trijiem, bet vēl lielākam pulciņam bērnu. Tā varu apgalvot, jo vairākus gadus strādājām kopā laikraksta redakcijā.
Kopīgi saimnieko virtuvē
Sandai ideja par kāda bērna pieņemšanu no bērnunama vasaras brīvlaikā radās pēc publikācijas “Ziemeļlatvijā”.
“Vienā vakarā izlasījām, otrajā kopīgi ar Dairi visu pārrunājām, trešajā aizbraucām uz bērnunamu un ceturtajā Ilzīte jau dzīvoja pie mums,” atceras Sanda. Bērnunama darbinieki Ilzi raksturojuši tikai pozitīvi, turklāt viņai ļoti patīk darboties virtuvē. Studenti dzīvo plašā mājā — “Dzelzītēs”, kurā ir septiņas istabas. Mājas otrais stāvs nodots Ilzes rīcībā. Pirmais mēnesis bijis visgrūtākais, jo sākumā meitene bijusi nedaudz nobijusies, ierāvusies sevī, nevēlējusies, lai kāds viņu ietekmē vai pārveido pēc sava prāta, bet pēc pārrunām ar Sandu Ilze atplaukusi — pret cilvēkiem kļuvusi atvērta, smaidīga, viņai radies mērķis mācīties un izbaudīt bērnību. Sanda jutusi, ka Ilze visus pārdzīvojumus patur sevī, viņa kaunējusies raudāt, bet tagad meitene gan smejas, gan reizēm arī raud.
“Ilze nav uzstājīga, viņas prasības ir minimālas. Viņai nevajag dārgas drēbes. Meitene saprot, ko mēs varam atļauties un ko nevaram,” atzīst Sanda. Kā jau visas jaunas meitenes, arī Ilze krāso matus un lieto nedaudz kosmētikas.
Ilze Sandu un Dairi sauc par mammu un tēti, un viņi tam neiebilst, jo pusaudze līdz šim nekad nebija izbaudījusi, ko nozīmē dzīvot ģimenē. Ilzes bioloģiskie vecāki pasaulē laiduši septiņus bērnus, un viņi visi auguši bērnunamā. Jaunākā māsa un brālis joprojām ir bērnunama audzēkņi. Ilze bez emocijām stāsta par tēvu un māti — alkoholiķiem. Pēdējo reizi meitene viņus redzējusi, pagājušovasar ciemojoties pie vecākās māsas, bet māte meitu neesot pazinusi, jo kārtējo reizi bijusi piedzērusies.
“Reizēm brīnos, kur Ilzei radušies tādi uzskati. Viņa it kā vēl ir bērns, bet jau ar pieauguša cilvēka izpratni par lietām. Meitene domā, ka bērnus nekad nedzemdēs, lai neatkārtotu mātes kļūdas, bet gan adoptēs. Ilze dzīvē tiecas pēc stabilitātes, pēc izglītības un darba ar labu atalgojumu,” atklāj mamma. Sanda ir gatava meitai iemācīt un dot to, ko viņa nav saņēmusi no saviem īstajiem vecākiem. Joprojām Ilzei brīžiem uznākot skumjas, bet vecāki pamanījuši, ka viņai vissvarīgākā ir ģimene un lietas, kas ar to saistītas. Mammai ar meitu patīkot kopā saimniekot virtuvē. Lai gan Ilzei vēl esot bailes eksperimentēt, viņa tomēr savējos pārsteidz ar dažādiem pašas meistarotiem salātiem un ceptiem kēksiem. Ilze palīdzot mammai cept tortes un picas, kuras visiem ļoti garšojot. Sanda priecājas, ka vecākaja meitai var uzticēt saimniecību. Ilzei patīkot saimniekot arī kūtī. Studenti paši audzē vistas un buļļus. Ilze līdz šim domājusi, ka nekad kūtī kāju nespers, jo tur ir mēsli un neciešama smaka, bet tagad uz turieni ejot ar prieku.
“Janvāra aukstajās dienās bērni dzīvoja mājās. Ilzīte pieskatīja mazos, pagatavoja pusdienas,” priecājas mamma. Pēc četru gadu dzīvošanas mājās, Sanda kopš decembra pagastā strādā par sabiedrisko attiecību speciālisti.
Ja runā par mani, tad runā ar mani
Sanda nenoliedz, ka pēc Ilzes paņemšanas aizbildniecībā nācies dzirdēt vietējās sabiedrības runas. Vieni uzskatījuši, ka Studentiem mājās nepieciešama bērnu aukle, otri — ka viņi to darījuši naudas dēļ. Par bērnu, kuru ņem aizbildniecībā, valsts mēnesī maksā 70 latu.
“Tā nav tik liela nauda, lai uzņemtos atbildību par bērnu,” uzskata Sanda. Ilzei, atnākot dzīvot pie Studentiem, nekā nav bijis. Kad Sanda prasījusi, kas jānopērk no apģērba, Ilze neko neesot gribējusi, tikai ļoti vēlējusies savu ģimeni. Meitene esot taupīga. Viņai vecāki saldumiem un nelieliem tēriņiem mēnesī piešķir piecus latus, bet pat no šīs nelielās summas meitene ietaupot.
Dairim, Ērģemes pagasta ilggadējam šoferim, Sanda ir otrā sieva. Pirmajā ģimenē Dairim bija trīs bērni, diemžēl viens traģiski gāja bojā.
“Cik cilvēku, tik viedokļu. Negrasos nevienam neko pierādīt, jo mums tas nav vajadzīgs. Laikā, kad sākās attiecības ar Dairi, mūs aprunāja, bet neviens nenāca klāt un neteica acīs. Ja runā par mani, tad runā ar mani!” uzskata Sanda. Viņai ar vīru esot brīnišķīga saskaņa — ja viens uzsākot teikumu, otrs pabeidzot. Dažreiz pietiekot vien saskatīties, lai atbilde būtu skaidra. Atklātības brīdī Sanda atzīst, ka bērniem nenovēl izbaudīt attieksmi, kādu abi ar Dairi saņēmuši no apkārtējiem. Bieži viņai šķitis — ja viņi nedzīvotu Ērģemē, tad cilvēkiem nebūtu ko aprunāt.
“Saskaņas ziņā mēs varam būt paraugs, bet gadu ziņā — lai tas paliek uz mūsu sirdsapziņas. Nesen meklējām jaunu mašīnu. Abiem iepatikās viens braucamais, un to arī nopirkām,” priecājas Dairis. Viņš ir lepns, ka sieva ir gudra un tiek ar visu galā. Sanda atzīst, ka reizēm ir ļoti grūti, bet viņa to cenšas neizrādīt. Dairis sievai iemācījis dzīvot tā, kā viņš — neskatīties atpakaļ un domāt tikai labas domas. Sanda nesaprot, kāpēc apkārtējiem tik ļoti interesē viņu, nevis sava dzīve.
Studentiem nekad neesot domstarpību. Ja kādam kas nepatīk, tas uzreiz tiek pateikts un izrunāts. Viņi nemēdz neapmierinātību turēt sevī. Līdzīga savā domāšanā ir arī Ilze — viņa pasaka visu, kas uz sirds. Reizēm tas sagādā problēmas skolā, bet tāda ir meitenes daba.
Sanda jau tagad zina, ka Ilze būs viņu ģimenes locekle tik ilgi, cik pati to vēlēsies. Aizbildniecība pastāv līdz brīdim, kamēr bērns sasniedz 18 gadu vecumu.
Nenovērtējamu atbalstu Sandai sniedz viņas mamma. Vecmāmiņa vienmēr painteresējas, kā klājas Ilzei, un viņu uztver kā savu mazmeitu. Ģimene kopā daudz ceļo, galvenokārt pa Latviju. Vasarā visi braukuši uz jūru, apmeklējuši zooloģisko dārzu. Ja Studenti brauc iepirkties, tad ņem līdzi vai nu visus bērnus, vai nevienu. Ja mazie guļ diendusu, tad brauc līdzi tikai Ilze.
Vīru nolūko jau 1. klasē
Jau 1. klasē Sanda ievērojusi vienmēr smaidošo, laipno un jautro pagasta šoferi Dairi. Sākumā viņa labvēlīgi apskaudusi tos, kuriem Dairis ir tētis. Pusaudzes vecumā Sanda viņā esot iemīlējusies platoniski, bet tad abu ceļi pašķīrušies, jo Sanda turpināja izglītību Rīgā. Pēc kāda laika atkal abi satikušies un sapratuši, ka ir viens otram kā radīti.
“Gribēju satikt vīrieti līdzīgu Dairim, satiku to pašu cilvēku,” smaidot saka Sanda. Arī Dairis atceras, ka attiecību sākumā sabiedrības attieksme bijusi briesmīga. Mamma brīdinājusi meitu, ka cilvēki viņu apēdīs bez sāls, bet Sanda nepadevās apkārtējo iespaidam un nosargāja savu mīlestību.
“Nevienam nebija drosmes mums pateikt acīs, visi runāja pa kaktiem,” atceras jaunā sieviete.
Bērna dvēselē iemājojis miers
Kad saruna tuvojas nobeigumam, no skolas mammas darbavietā ierodas arī vecākā meita Ilze. Meitenes starojošās acis liecina, ka viņas dvēselē beidzot iemājojis miers. Uz jautājumu —vai tu esi laimīga? — Ilze nevilcinoties atbild: “Jā!” Meitene atzīst, ka pirmajās dienās pie Studentiem jutusies neērti, bet ātri vien radusies mājas sajūta. Ilze stāsta, ka arī bērnunamā gaisotne bijusi jauka, tomēr ģimene cilvēka dzīvē ir pats vērtīgākais.
