Sedēniete Ludmila Haritonova “Ziemeļlatvijai” uzrakstīja garu vēstuli, kurā pauda savu attieksmi par politiku, par savā mūžā piedzīvoto. Redakcijā izlēma, ka lietderīgāk būtu tikties klātienē un izrunāties aci pret aci.Kundze cienījamos gados uzreiz atvainojās, ka neesot sagatavojusi cienastu viesa uzņemšanai, jo līdz pensijas saņemšanai atlikušas trīs dienas. Tiesa esot uzvārījusi auksto gaļu, taču tā vēl nav sarecējusi. Ludmila dzīvo kopā ar brāli Vasīliju, kurš pensiju nesaņem un viņa nozīmīgākais ieņēmumu avots ir slotu siešana, pēc kurām pašlaik pieprasījums ir niecīgs. Diviem iztikt ar vienu pensiju nav viegli, tāpēc it visā jūt, ka šie cilvēki nav pārtikuši.Protams, daudziem mūsu laikraksta lasītājiem, iespējams, nebūs pieņemams Ludmilas viedoklis, taču tas ir veidojies ilgu gadu garumā lielākoties dzīvojot Sedā, kur lielākoties ir krieviski runājoši cilvēki. Arī starp viņiem pastāv viedokļu atšķirība par valstī notiekošo. Ludmilas sacītais ir viens no tiem. Varbūt diskutabls un pretrunīgs.Valsts tika izlaupītaIespējams, ka Ludmilu neklātienē pazīst daudz “Ziemeļlatvijas” lasītāju, jo pirms daudziem gadiem viņa kā ārštata korespondente laikrakstam ir rakstījusi publikācijas ar pseidonīmu Valda Strēlniece. Šoreiz par iemeslu sazināties ar redakciju kļuva koridorā uz radiatoriem noliktā kaudzīte reklāmas izdevuma “Par labāku Latviju”. “Mums pietiktu ar pāris laikraksta numuriem katrā kāpņu telpā, lai ar kaimiņiem to apspriestu. Šajā numurā reklamējas Guntis Ulmanis. Pat ikviens krievs saprot, ka viņu savulaik prezidenta krēslā ievēlēja uzvārda dēļ. Latvijā dzimušie krievi labi zina, cik saimniecisks bija Kārlis Ulmanis, ko nevar sacīt par viņa radinieku Gunti,” uzskata L. Haritonova. Viņa nešaubās, ka šis atjaunotās Latvijas prezidents nebūt nebija tas labākais, jo pusi Latvijas valsts iedzīvotāju padarīja par nepilsoņiem, kuriem, neatkarīgi no viņu intelekta un zināšanām nebija tiesību ieņemt amatus valsts pārvaldē. Ludmila nešaubās, ka ar to Latvijas valsts daudz zaudēja. Pie varas nākušie neatgāja no siles, līdz tā kļuva tukša. Valsts tika izlaupīta. Savas pārdomas par to viņa aizsūtīja arī G. Ulmanim.Žēl Sedas kultūras namaL. Haritonova iestājās Tautas frontē, piedalījās neaizmirstamajā Baltijas ceļā, turot savu darbabiedru rokas. Viņa atceras, ka G. Ulmanis bija ieradies arī Sedā un viņa padomnieki centās uzmeklēt Ludmilu, jo sedēniete bija pazīstama kā daudzu vēstuļu rakstītāja visdažādākajām instancēm par nelikumībām ciematā. No šīs tikšanās Ludmila izvairījās, neatverot dzīvokļa durvis, atslēdzot tālruni, jo negribēja kļūt par negatīvu tēlu apkārtējā sabiedrībā. “Visapkārt viena zagšana un nelikumības. Centos par tām ziņot ne tikai valsts likumsargāšanas institūcijām, bet arī Cilvēktiesību birojam. Ļoti žēl Sedas kultūras nama, kuru izpostīja mūsu pašu deputāti. Neviens par to nav atbildīgs vai sodīts. Esmu mazais cilvēciņš un sevi piesakaitu pie reņģēdājiem. Man tās garšo. Cilvēkam jau daudz nevajag. Maizi, kartupeļus, galdu, gultu un jumtu virs galvas,” prāto L. Haritonova. Viņa atceras Latvijas 10 gadu jubilejā izteikto toreizējās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas aicinājumu nepilsoņiem mācīties latviešu valodu un iegūt pilsonību, bet latviešiem censties būt saprātīgiem un žēlsirdīgiem attieksmē pret cittautiešiem. Arī pašreizējo prezidentu Valdi Zatleru Ludmila uzskata par tolerantu cilvēku. Viņai simpatizē Ventspils mērs Aivars Lembergs. Kā labs saimnieks.Kas prātā, tas uz mēlesL. Haritonova domā, ka daudzu labi izglītotu cilvēku nokļūšana bezdarbniekos nav šīs valsts vaina, bet bēda. Viņa ir ieguvusi hidrotehniķes diplomu Jalgavas Lauksaimniecības akadēmijā, bet tā pa īstam savā profesijā neesot strādājusi. Sedā normālu darbu atrast nevarēja. Neņēma, jo šim cilvēkam priekšniekuprāt esot liels trūkums – kas prātā, tas uz mēles. Tiesa, speciāliste savā amatā ir ilgi strādājusi kolhozos, pārvietojamā mehanizētajā kolonnā (PMK) Valkā, kur viņu pieņēma Juris Biezais. Viņam Ludmila velta siltus pateicības vārdus. “Tolaik mācījos 3. kursā un patiesībā no meliorācijas neko daudz nesapratu. Viņš man ierādīja, kas un kā darāms. Es Ēvelē strādāju pie Zīvera valda. Zelta cilvēks. Jērcēnos strādāju pie Gaidas Nikolajevas. Draudzējamies līdz pat šim brīdi,” stāsta pensionāre. Kad likvidēja kolhozus un melioratoriem darba nebija, Ludmila kļuva par adītāju uzņēmumā “Saiva” Valkā. Arī tas pēc pāris gadiem izjuka. L. Haritonovas turpmākie darba meklējumi bija neveiksmīgi, turklāt viņa kļuva par vecmāmiņu meitenītei bez tēva. Rūpju bija gana. “Varbūt man nav par ko sevi cienīt, taču, neraugoties uz visām likstām, es sevi cienu,” pasmaida Ludmila. Viņai atklāti stāsta par to dzīves periodu, kad nokļuvusi dziļā depresijā. “Daudzas reizes vēlējos izdarīt pašnāvību, sāku dzert. Gribēju izdzert tik daudz, lai nepamostos. Visas problēmas beigtos. Gāju uz baznīcu pie mācītāja un teicu, ka negribu dzīvot, ka domāju tikai par pašnāvību. Manas draudzenes sirmgalves sacīja, ka, lai arī esot ļoti slimas, tomēr gribot dzīvot. Es nezināju, ka manu kaiti sauc par depresiju un tā ir ārstējama ar zālēm, nevis ar šņabi,” atceras pensionāre. Vissliktākās atmiņas viņai ir par bijušo pašvaldības vadītāju Pēteri Kokinu, kurš centies zagt un krāpt pie vismazākās izdevības. Ludmila tur strādāja par grāmatvedi un tāpēc visas viņa nelikumības labi zināja. Par mirušajiem slikti runāt nav pieņemts, taču kad pacietības mērs bija pilns, grāmatvede šo darbu pameta, gāja purvā ogot un sēņot. Radās komunālo maksājumu parāds. Reiz atnākot no purva, ieraudzījusi, ka dzīvoklī radiatori noņemti. Pieradusi, un aukstumā jūtoties itin labi. Tiesa, kaimiņiem tas nepatīk un arī mājai nenāk par labu.Bija aktīva komjaunieteLatviešu valodu Ludmila iemācījusies pie literatūras skolotājas Spodras Nabokovas, kura vislabāk savu skolnieci iemācījusi nekad nemelot. Ludmila nespēj iedomāties savu dzīvi bez Latvijas vītoliem un elpošanas zem tās ābelēm, bez vietas, kur viņa ir uzaugusi – Sedas. “Tu esi mana māte un manas sāpes,” vienā no dzejoļiem par Latviju raksta Ludmila. Vietējai varai nekad neesot paticis, ka L. Haritonova rakstīja “Ziemeļlatvijai” un citiem izdevumiem, atskaitot tās reizes, kad bija jāpaslavē kāds deputāta kandidāts. Jaunībā viņa bija ļoti aktīva kā komjauniete un sabiedriskā darbiniece, vadīja komjauniešu sapulces, dziedāja korī un organizēja talkas. Partijā viņa neiestājās un sabiedriskās aktivitātes noplaka. Runājot par latviešu valodu, Ludmila atceras satraukumu kūdras rūpnīcas kantorī, kad darbinieki muka no latviešu valodas pārbaudes inspektores. Kādam kļuvis “slikti ar sirdi”, cits ieslēdzies tualetē un tamlīdzīgi. To darīja cilvēki, kuri divus gadus par rūpnīcas līdzekļiem mācījušies latviešu valodu. Kursu laikā, apzinoties savu bezspēcību, nomainījušās vairākas skolotājas. Tāda nu ir šīs pilsētas vide, kurā nav nekādu problēmu iztikt bez valsts valodas zināšanas. Ludmilas stāsts bija gana ilgs un emocionāls, tāpēc šajā publikācijā nav iespējams nosaukt visus “labos” un “sliktos”, un tas jau arī nemainīs viņas attieksmi pret laikabiedriem un otrādi.
