Skats ārā pa logu, tur Tevis lejā nav.
Skats ārā pa logu,
tur Tevis lejā nav,
nav jau sen, sen jau,
bet tomēr vēl arvien,
Tevi gaidot, skatos tajā.
Ainava nemainās,
katrs sīkums tur ārā
ir zināms, apskatīts,
gaidot Tevi, jā,
gaidot Tevi, bet
Tevis lejā tur nav.
Dienu no dienas es
skatos pa logu
gaidot Tevi, bet — nesagaidot.
Jel, lūdzu, parādies,
parādies kaut uz mirkli,
Šis mirklis darīs mani laimīgu.
Es zinu, Tavas domas ir ar mani,
bet kāpēc Tu neparādies?
Jautājums paliek neatbildēts.
Skats ārā pa logu,
tur neviena nav, tukšums,
tukšums arī manī —
viens liels tukšums.
Tur ārā jau sen vairs nav
smieklu, jautrības un dzīvsprieka.
Skats ārā pa logu,
tur ir tikai ainava, bez
cilvēkiem, šķiet izmiris viss.
Arī manī kaut kas mirst.
Skats ārā pa logu,
tur izmiris viss.
Arī manī kaut kas mirst.
Es aizvelku melnus sēru
aizkarus
un ļauju nomirt tam, kas mirst.
Vairs neskatos logā.
Alita
