Tauta, kura sevi nevar pabarot, ir nolemta pakļautībai.Laukos ir vienotība, un laukos ir spēks. Un arī zemnieku izmisums par to, kas rītdien notiks ar viņu saimniecībām un viņu ģimenēm. Tauta, kura sevi nevar pabarot,
ir nolemta…
To apliecināja otrdien Smiltenes pusē notikusī Vidzemes lauksaimnieku protesta akcija. Pāris simti zemnieku ar smago tehniku izbrauca pilsētas ielās un tālāk kursēja pa Vidzemes šoseju, lai pievērstu valdības uzmanību problēmām nozarē. Ik pa brīdim šoferi signalizēja, un kopumā tas skanēja, kā palīgā sauciens.
Tobrīd, stāvot Vidzemes šosejas malā un vērojot, kā zemnieku tehnika braukā šurpu turpu, vienu brīdi te uzmetās drebuļi no mirkļa iespaidīguma, te acīs saskrēja asaras. Jo zemnieki protestēja drūmā vientulībā. Neredzēju nevienu Saeimas deputātu, valdības vai partiju pārstāvi, kurš būtu ieradies, lai uzklausītu, dotu cerību, solītu palīdzēt.
Latvijas tautas gadsimtiem senais pamats – vietējā lauksaimniecība – ir apdraudēta, jo bīstami pietuvojusies iznīcībai. Gandrīz visi apvaicātie mūsu rajona zemnieki atzīst, ka, nesaņemot valdības atbalstu, jau šogad būs spiesti apsvērt savu saimniecību likvidāciju, jo strādā zem pašizmaksas.
Problēmas šobrīd ir daudzās tautsaimniecības nozarēs. Taču nacionālā lauksaimniecība ir viena no prioritātēm. Tauta, kura nespēj sevi pabarot ar savu maizi, pienu, gaļu un ir spiesta zemi atdot ūtrupēs, ir nolemta pakļautībai svešu kungu varā. Cilvēks var iztikt bez daudz kā, taču ne bez ēdiena.
Šis gads būs izšķirošs arī daudzu mūsu rajona zemnieku saimniecību un lauksaimniecības uzņēmumu liktenī. Turu par viņiem īkšķus, lai izdodas izturēt un pārvarēt krīzi, un saglabāt savas saimniecības.
