Šonedēļ pēc atvaļinājuma dzimtenē uz savu mītnes vietu atgriezās kāda man tuva paziņa. Viņa jau vairākus gadus dzīvo un strādā Īslandē. Kopā ar mammu dzīvo arī dēls pusaudžu gadu vecumā, kurš jau otro gadu mācīsies turienes skolā. …
Satiekoties, parasti izrunājam lietas, kas saistās ar sadzīvi un skolu. Lai gan arī Īslande joprojām neesot izkārpījusies no vispasaules ķezas – krīzes, tomēr dzirdētais liecina, ka šajā valstī lietas notiek pavisam savādāk. Nē, šis nebūs stāsts par to, ka tur, kur mēs neesam, zāle ir zaļāka, bet debesis zilākas, bet gan par to, kā neliela valsts un tauta spēj un var saglabāt savu identitāti, pašlepnumu, savaldību un mieru.
Tas, kas man lika aizdomāties par mūsu Latviju, bija dzirdētais stāsts par to, ko paziņa piedzīvoja dēla klases vecāku sapulcē. Jaunā sieviete atzīst, ka īslandiešu valoda ir ļoti sarežģīta, tāpēc viņas valodas prasme nav tajā labākajā līmenī. Divu gadu laikā latviete bez tulka palīdzas iemācījusies iepirkties, nokārtot lietas, kas saistās ar mājokļa un skolas jautājumiem. Savukārt dēls jau spēj vieglu komunicēt ar saviem vienaudžiem īslandiski.
Loģiski, mamma nervozējusi, vai sapratīs, ko stāsta skolotāja. Liels bijis izbrīns, kad viņai blakus solā apsēdusies skolas algota tulce, kura sākumā apjukušajai sievietei īslandiski stāstīto pārtulkojusi latviski. Nevienam pat neienāca prātā, ka būtu jārunā kādā citā valodā, visticamāk, jau angliski, bet šis jautājums bija nokārtots, neaizskarot nevienas iesaistītās puses pārliecību un cieņu. Vai mēs – latvieši – kaut ko tādu dabūtu gatavu? Visticamāk, ka nē, jo mums ir vieglāk runāt svešā mēlē, nevis ar nelokāmu pārliecību stāvēt un krist par savu dzimto valodu.
