Imants Ziedonis, iespējams, ir labākais, kas ar mums ir noticis. Ir vērts būt lepniem, ka dzīvojam vienā laikā un telpā.
Imants Ziedonis, iespējams, ir labākais, kas ar mums ir noticis. Ir vērts būt lepniem, ka dzīvojam vienā laikā un…
Atkāpei, atceroties skolas gadus, kad bija jākaļ galvā obligātais Ziedonis, nepatika. Nezinu īsti kādēļ, vai tāpēc, ka “obligāti' un klasisks pret, vai dēļ tā, ka nebija trulas četrrindes ar atskaņām un grūti iekalās.
Tagad pilni mediji par oligarhu izvēlēto prezidentu, bet tas taču ir TIKAI prezidents, Ziedonis tajā brīdī raksta: “cik ziedu tad atrod savu paticēju vasaras naktī zaļumballē? Un cik ziedu noziedēs šovasar nenogrieztu, nepaņemtu, lai uzziedētu no jauna”. Tad tiek aunu bari aicināti uz AB dambja, protestējot pret … es pat īsti nesapratu, pret ko, vienlaicīgi piesārņojot likteņupi, bet epifāniju meistars tajā laikā : “Pagaidi, pacieties! Un, kad tu cieties, tad apstājas laiks un kļūst – gaidīšana. Katrs laika mirklis kļūst laisks, inerts tūļa.”
Iespējams,ka kāds domās, Intars no karstuma ir apreibis un psihodēliskais murgs nevietā, taču apstājamies un rāmi padomājam. Vienkārši padomājam, kas ir galvenās vērtības. Sētniece, kuru pasveicināt no rītiem. Mammai pazvanīt. Apskaut draugu, kurš pārpratuma dēļ ir apvainots. Sūds ar politiku, ekonomiku un protesta akcijām, noplūc smilgu un noglāsti sētas kaķi. Ar mums jau viss būs labi, ja atgriezīsimies pie būtiskā.
