Par vārda brīvību.
Par vārda brīvību.Vārda brīvība – tās nav tikai
abstraktas tiesības, ko garantē Satversme. Tas izpaužas, ja runājam
Strasbūras tiesas vārdiem, ne tikai ar informāciju un idejām, kuras
tiek pieņemtas labvēlīgi, tiek uzskatītas par nekaitīgām vai
pieņemtas bezkaislīgi, bet arī ar tām, kas apvaino, šokē vai traucē
valstij vai jebkurai iedzīvotāju daļai.
Bet kas tad
mums notiek patiesībā? Kungi un dāmas no žurnālistu vidus sāk celt
troksni pa visu pasauli, tiklīdz viņus sāk kāds piežmiegt:
“Mēs esam brīva prese brīvā valstī!”
Tad tie sāk
atsaukties uz likumiem par presi, uz Satversmi. Un pareizi dara. Ir
likums, ir Satversmes garantija – esiet tik laipni un pildiet
to.
Taču pie mums Latvijā šī vārda brīvība ir tāda kā
šķība, greiza.
Es, kā parasts pilsonis, tiklīdz redzu,
ka kaut kur kaut kas nav kārtībā, tā rakstu avīzei. Ja tas skar
sētnieku vai santehniķi, to publicē, pat vairāk – vēl pārbauda,
kādi mēri tikuši pieņemti nekārtību gadījumā. Bet, ja es, kā
parasts pilsonis, rakstu, ka pilsētas mērs nedara to vai citu, viss
– stop, redaktors, atsaucoties uz viņam vien zināmiem iemesliem,
atsakās to publicēt. Dīvaini. Iznāk, ka žurnālistu kungiem un dāmām
ir viena vārda brīvība, bet citiem – otra, savādāka.
Bet, kad es kā parasts pilsonis, eju uz redakciju un pieprasu
paskaidrojumus, redaktors ir sašutis – izrādās, ka es izdaru
spiedienu uz redakcijas politiku. Tad izskaidrojiet man, kāda tāda
politika man, likumpaklausīgam pilsonim, aizliedz brīvi izteikt
savu viedokli, lai arī tas būtu pat ļoti atšķirīgs no redaktora
viedokļa? Kas ir šī (politika), kura atļaujās pārkāpt manas
likumīgās tiesības?
Jā, es runāju par avīzes
“Ziemeļlatvija” redaktori. Esmu ļoti sašutis par
viņas rīcību. Man atsaka manas tiesības izteikt savu viedokli
vietējā avīzē. Man kā opozīcijas partijas, Osipova partijas,
pārstāvim liedz tiesības izteikt savas domas vietējā avīzē. Jā, man
deva iespēju izteikties avīzes portālā. Bet, redaktores kundze,
lasītāju skaits blogiem un avīzei nav salīdzināms.
Manā
elektroniskajā pastā ir saglabājusies sarakste ar redaktores kundzi
šajā sakarā. Nekā prātīga. Tajā ir ļoti daudz vārdu par brīvību
žurnālistiem un redaktoram daļēji un nav neviena vārda par manu
brīvību, brīvību izteikt savu viedokli jebkurā jautājumā, nekā par
manu vārda brīvību, ko garantē man, Latvijas iedzīvotājam,
Satversme.
Es ļoti gribētu, lai avīzes
“Ziemeļlatvija” redaktores kundze atbildētu, uz
kāda pamata viņa atsakās publicēt manus rakstus. Piebildīšu, ka es
nepārkāpju likumu, neaicinu uz rasistiskām atšķirībām, es ievēroju
manas dzimtenes likumus. Es uzskatu, ka tas, kas tagad notiek ar
mani, ir slēpta diskriminācija. Es esmu krievs un piedevām vēl
opozīcijas partijas pārstāvis.
Tad, kuram ir domāta
vārda brīvība, žurnālistu kungi un dāmas? Vai tikai Jums?
Osipova partijas pārstāvis Latvijas
Ziemeļaustrumos S.Titovs.
