Lielākoties tautas no vadoņiem ir cietušasPagājušonedēļ Valsts prezidents Valdis Zatlers izteica pieļāvumu, ka tauta varētu vēlēt prezidentu un tādās vēlēšanās arī viņš labprāt pieteiktu savu kandidatūru.
Lielākoties tautas no vadoņiem…
Kā argumentu vajadzībai pēc tautas ieceltas valsts galvas Zatlers min to, ka pašlaik prezidentam ir maza teikšana valstij tik nozīmīgu amatpersonu kā, piemēram, KNAB vadītāja vai tiesībsarga izvēlē. Arī pats prezidents esot partiju kompromisa figūra.
Savukārt režisors Mihails Gruzdovs uzskata, ka normālai valstij vispār nav vajadzīgs vadonis. Gribu piekrist viņam, jo tikpat labi arī prezidents, būdams vien cilvēks, nozīmīgu amatpersonu izvēlē nevar iztikt bez subjektīvas pārliecības, kas balstās uz paša simpātijām un interesēm.
Naivi arī domāt, ka tautas ievēlēts vadonis viens pats bez atbalsta būs spējīgs noturēties pie valsts stūres. Tie, kas to centušies panākt, agrāk vai vēlāk ir kļuvuši par diktatoriem un daži no viņiem ar savu asiņaino valdīšanu vēl ilgi tiks pieminēti vēsturē.
Vēl ir problēma atrast erudītu un valsts lietas zinošu cilvēku kā, piemēram, kādreizējo Igaunijas prezidentu Lennartu Meri, kurš, pēc manām domām, varbūt vienīgais no Baltijas valstīs līdz šim bijušiem prezidentiem varētu pretendēt uz šādu titulu. Lielākā daļa valstu vadoņu vēsturē gan sevi ir apliecinājuši negatīvi, no kā viņu vadītās tautas ir stipri cietušas.
Kad Bībeles attēlotajos senlaikos Izraēla tauta kliedza: “Mums vajag ķēniņu!”, Dievs to atkārtoti brīdināja par sekām. Tauta turpināja kliegt un Dievs, kā sodību uzlikdams, noteica: “Nu tad lai jums tiek ķēniņš!” Tauta dabūja Saulu.
