Ierindas cilvēks tagad ir vairāk norūpējies par valstī notiekošo nekā vidusmēra valsts ierēdnis.Pēdējā laikā aizvien vairāk dzird pieminam vadoņa nepieciešamību Latvijai. Par to domājot, vispirms prātā nāk Kārlis Ulmanis.
Ierindas…
Viņš īsā laikā latviešu tautā atjaunoja ticību tam, ka varam izveidot patiesi neatkarīgu un godīgu valsti. Ulmanis spēja iedot simbolu un iedvesmot.
Šķiet, ka pašlaik tieši šie valstiskie simboli ir apsūbējuši. Diezin vai jebkurš Ulmaņa tipa vadonis pašlaik spētu atrisināt visu sakrājušos problēmu gūzmu, nemaz nerunājot par simbolu uzspodrināšanu.
Dažbrīd rodas iespaids, ka ierindas cilvēks tagad ir vairāk, līdz sirds dziļumiem norūpējies par valstī notiekošo nekā vidusmēra valsts ierēdnis. Šķiet, ka iedzīvotāji labāk izprot notiekošo un redz ko var darīt lietas labā vairāk nekā izvēlētie tautas priekšstāvji.
Tas rada jautājumu – kāpēc valsts ir tāda, kāda tā ir, un kāpēc tā nav tāda, kādu mēs to vēlamies redzēt? Ja 90. gadu sākumā vispārējā saimnieciskā haosā bija pašsaprotami, ka jaunas valsts uzbūvēšanai nepieciešams laiks, tāpēc kādu brīdi labākas nākotnes vārdā var paciest ne tikai trūkumu, bet arī citas neērtības.
Valsts nav virtuāla konstrukcija. Valsts – tie esam mēs, ikviens no mums, un tieši simboliem ir jābūt kā sirdvērtību ārējai izpausmei. Tikai tajā brīdī, kad visi sevī atjaunosim tīru mīlestību, kāda tā bija Atmodas sākuma gados, kad turēsim svētas savas pamatvērtības, izpratīsim savas valsts simbolisko jēgu, tikai tad mēs būsim gatavi savai valstij. Neatkarības svētki ir diena, kad varam par to vairāk padomāt un gūt atziņu, ka simboli ir spodrināmi.
