Labākajā gadījumā tā ir neprasme Skatoties televīzijā ziņas, gandrīz vai gribas priecāties, cik bagāta ir mūsu valsts. Tā domāju, atceroties teicienu – ja ir nauda, prātu nevajag.
Labākajā gadījumā tā ir neprasme Skatoties televīzijā…
Vēl salīdzinoši nesen, neraugoties ne uz kādiem protestiem, valsts vara nolēma likvidēt Latvijā cukurrūpniecību. Tā liekot Eiropas Savienība, tātad jautājums nav apspriežams. Būšot krietna kompensācija – 34 miljoni latu.
Briselē izstrādātās regulas valdības ierēdņi vērtēja augstāk par faktu, ka gandrīz visā Zemgales reģionā daudziem zemniekiem cukurbiešu audzēšana bija galvenā saimniecības nozare. Lielai daļai saimnieku tas lika pārorientēties uz citas produkcijas ražošanu.
Nu atklājies, ka pašiem savs cukurs tomēr vajadzīgs, jo, lūk, saldās produkcijas importētāji to piedāvā dārgāk. Tikai tagad nozares atjaunošanai vajag 100 miljonus.
Kā ziņo “Panorāmas” žurnālisti, sevi ir pieteikusi entuziastu grupa, kura varēšot šo naudu dabūt. Viņu ideju atjaunot nozari ir atbalstījis finanšu ministrs Einars Repše, solot kredītam, kas būtu divas trešdaļas no minētās summas, dot valsts garantiju.
Nu vairs nedzird par Eiropas Savienības aizliegumu šķēršļiem. Tagad valdība sola palīdzēt atjaunot nozari. Tas nozīmē, ka tādu īstu šķēršļu cukura ražošanai, visticamāk, nebija arī agrāk, kādam tikai iekārojās uzreiz tikt pie dažiem miljoniem.
Ja būtu pacīnījušies, vairāk aizstāvējuši savas intereses. Tas gan ir – kas būtu, ja būtu. Tagad, tēlaini salīdzinot, ir tā, ka par latu likvidējam, lai par 100 latiem celtu no jauna. Vai tiešām esam tik bagāti? Pašreizējā situācija gan rāda, ka tā labākajā gadījumā ir neprasme saimniekot.
