Toreiz un tagad. Lai kādi bija toreizējās varas motīvi dibinot “astotos” un izvēršot ceļu būvi Ziemeļvidzemē, lēmums ienesa labvēlīgas izmaiņas Smiltenes un novada dzīvē. “Astoti” neradās…
Pirmajā darba gadā galvenie celtniecības objekti bija autoceļš Valka –Valmiera un tilts pār Gauju Gaujienā. Savas darba gaitas “astotos” tad uzsāk vēl divi jaunekļi –Vilnis Zviedris un Dzintars Kokenbergs. Viņi tagad, būdami jau cienījamos gados, joprojām strādā A/s 8CBR. Nozīmīga sagadīšanās – Dzintars, tāpat kā 1959. gadā strādā, objektā a/c Valka –Valmiera, vadot ceļa posma rekonstrukcijas būvdarbus.
Dzintars Kokenbergs atceras: ”1957. gadā pabeidzu Mālpils hidromeliorācijas tehnikumu un līdz 1959.gada maijam strādāju Valmieras meliorācijas pārvaldē. Mans brālis tai laikā jau strādāja “astotos “un pastāstīja , ka sākušies būvdarbi uz autoceļa Valka –Valmiera , posmā no Krāčupes līdz Mellupei. Izlēmu mainīt darba vietu un devos uz pārrunām ar darba vadītāju Andri Veisu ( vēlāk- 8CBR priekšnieks). Mani pieņēma darbā par normētāju.
Mēneša sākumā rakstīju darba norīkojumus strādniekiem , vēlāk uzmērīju paveikto un aprēķināju darba algas . Mani darba instrumenti bija parasts metra mērs, skaitāmie kauliņi un rēķināšanas mašīna “Feliks”.Strādnieki ieraugot, ka es dažreiz mašīnītes kloķi griežu atpakaļ, bija ļoti dusmīgi, jo domāja, ka griežot atpakaļ samazinu viņu izpeļņu. Par darba vietu kalpoja īrēta istabiņa kādā lauku mājā pie Mellupes. Uz darbu braucu ar velosipēdu vai gadījuma mašīnām no Valmieras. Vēlāk uzbūvēja pārvietojamu vagoniņu uz sliecēm , kurā tad ievietoja arī manu rakstāmgaldu.
Mainoties ceļa būves posmu pabeigtībai, mainījās arī vagoniņa dislokācijas vieta. Vagoniņa pirmais ceļojums bija uz 4 km attālajām Puriņu mājām , kuras kļuva par nākošo atbalsta punktu. Vagoniņu pārvilka DT-54 traktori, bet es tai laikā pie sava rakstāmgalda turpināju “normēt”.
Zemes darbos izmantoja buldozerus uz traktora DT-54 bāzes, piekabināmos skrēperus, bet grāvju -rakšanai strādniekus ar lāpstām. Ekskavatorus šim nolūkam vēl nelietoja. Grunts transportēšanai kalpoja pašizgāzēji uz GAZ-51 bāzes. Ceļa segumu veidoja no melnā maisījuma, kuru ieguva sajaucot noteiktas frakcijas granti ar uzkarsētu bitumenu, pievienojot dzēstu būvkaļķi. Lielākus akmeņus no grants izlasīja apmēram 100 Sedā nolīgtas strādnieces.
1960. gadā mani paaugstināja par meistaru un sāku strādāt pie Krāčupes tilta būves, vadot pāļu iedzīšanas darbus. Vēlāk mani nosūtīja būvēt Murjāņu tiltu pār Gauju pie Sēnītes, bet tas jau ir cits stāsts. Tagad atkal esmu atgriezies apmēram tai pašā objektā , kurā sākās manas darba gaitas “astotos”.
Vadu rekonstrukcijas darbus ceļu posmā no Krāčupes līdz Mellupei. 50 gados ceļu būvē notikušas lielas izmaiņas -augušas prasības un izmainījusies tehnika un tehnoloģijas. Nesalīdzināmi uzlabojušies strādājošo darba apstākļi un tehniskais nodrošinājums. Mūsu rīcībā tagad ir moderni transporta un sakaru līdzekļi .Augot ātrumiem, sadiluši attālumi , dzīve kļuvusi steidzīgāka, bet jaunībā sāktais darbs un darba vieta mīļi joprojām.”
Tā saka Dzintars viens no trijiem vēl šobrīd strādājošiem “astoto” “pionieriem”.
