Jūtu, ka daudzi domā tāpat. Tas izskan pa radio un preses rakstos. Katrs runā un raksta pēc savas izpratnes. Bet kurš pateiks, kura ir pareizā, labā doma visiem?
Tam jābūt visgudrākajam. Ja cilvēki nesaprot, kas notiek Latvijā, tad tas ir briesmīgi, bet, ja saprot, tad tas ir pavisam traki.
Tautas fronte, Baltijas ceļš un barikādes bija ļoti riskanti pasākumi visu Baltijas piejūras valstu vēsturē. Tajos piedalījās īstie un neīstie patrioti. Tautas saņēma grožus rokās neatkarīgu valstu veidošanai.
Deklarēja it kā vienotību, bet cerības par šo neatkarību bija dažādas. Tas tagad laika gaitā atklājās. Īstie patrioti – par īstu neatkarīgu, demokrātisku republiku, bet neīstie patrioti domāja, kā nokļūt pie varas un atgūt zaudētos īpašumus vairākās paaudzēs.
Rezultātā progresa vietā notika regress. Viss tika organizēts trimdas gudro onkuļu ietekmē. Radās Latvijas valsts, būvēta uz veciem pamatiem, tāpēc iebrauca grāvī – valsts ir sabrukuma stāvoklī, jo pie stūres teorētiķi, kuri nezina tautas vēsturi, neprot vai negrib orientēties realitātē.
Šā laika ļaudis neko nemācās no vēstures. Ārzemju augstskolās, datoros, internetos nemāca ne latviešu tautas, ne valsts vēsturi, tāpēc tā pamazām tiek aizmirsta. Varbūt tiem, kuri vēl spējīgi grāmatas lasīt, vislabākā tautas vēstures iepazīšana ir agrāko laiku, īsto patriotu, ievērojamo latviešu dzīves stāsti.
Tā pavisam maza grāmatiņa ir Jāņa Grestes “Krist un celties”, arī atmiņas par Ausekļa, Andreja Pumpura u. c. dzīvi.
Domāju, ka vietējie Latvijas iedzīvotāji sapratīs, kā jācīnās. No pagātnes jāpārņem labais, bet sliktais jāaizmirst.
Arī šajā laikā pašā sākumā atskanēja īsto patriotu balsis, bet neviens to it kā neievēroja. Tā, piemēram, Čepānis atzinās, ka jutīsies laimīgs un apmierināts tikai tad, kad visi cilvēki būs apmierināti, tāpat Gorbunovs un Vagris redzēja, ka pa nepareizu ceļu ejam.
Bresis arī mēģināja stāvokli uzlabot. Neīstie patrioti, kuri rīkojās tikai kā teorētiķi, neatbilstoši konkrētiem apstākļiem, nobīdīja īstos patriotus malā. Pašiem galvenais egoistiskais mērķis, kā kļūt bagātiem, bet te jau lielu gudrību nevajag – mazliet viltības, švaukstības un nežēlības pret citiem.
Varas vīri ignorē vai nedzird, ko citas tautas izsakās, piemēram, zviedri un igauņi konstatē, ka Latvijā ļoti bieži notiek pārsēšanās uz citiem krēsliem, krievi saka, ka latvieši tik dzied un ekonomiku uzskata par mazsvarīgu. Vācijas latvietis un Amerikas latviete izsakās, kamēr Latvijā tāda leiputrija, viņi te neatgriezīsies.
Trimdas gudrie onkuļi tikai gardi smej, ka panāca to, ko gribēja. Tagad tie necieš, kuri šo leiputriju veidoja, bet cieš nevainīgi cilvēki. Kāpēc?
Trimdas latviešiem vairs nevar būt tāds patriotisms, kādam jābūt cilvēkiem, kuri paši dzīvo šajā zemes stūrītī, ko sauc par Latviju. Cerams, ka trakā iedzīvošanās kāre būs beigusies. Tie, kuri peld naudas jūrā, saslimuši ar egoismu. Jo valstī mazāk pārmērīgi bagāto cilvēku, jo valsts būs bagātāka.
Jāsaka tā, kā Jēzus Kristus pirms nāves teicis: “Dievs, piedod tiem, jo viņi nezina, ko dara!” Tāpēc Kristum bija jāceļas augšā.
Jāatceras latviešu tautas vēsture – vairāk pašapziņas un patstāvības. Arī Lāčplēsim jāceļas augšā un jāveido jauna Latvija uz jauniem laikiem atbilstošiem pamatiem.Šajā rakstā nekas nav safantazēts, viss ņemts no dzīves un zināšanām.
