Neļausim sevi kā aunus cirpt, un no cirpējiem beidzot pieprasīsim godīgu politiku. Klāt novembris, mēnesis, kad Latvija svin savu dzimšanas dienu.
Neļausim sevi kā aunus cirpt,
un no cirpējiem beidzot pieprasīsim godīgu…
Pieļauju, vairumam šajā laikā nenesas prāts uz svinēšanu, jo katra diena atnes ne pārāk iepriecinošu vēsti par to, kādu nodokli valdība atkal izgudrojusi, lai salāpītu cauro valsts budžeta maisu.
Pats skumjākais ir tas, ka parasti valdības rīcību nenošķiram no jēdziena – Latvija, tāpēc arī viss svinēšanas prieks sajaucies ar neticību un skepsi. Laikam tomēr jāstāv tam visam pāri un savai Latvijai dzimšanas dienā kaut domās jānovēl viss labākais. Man to pamudināja darīt dzejniece Māra Zālīte.
Kādā no savām pēdējām intervijām viņa atzīst, ka arī viņa šajā laikā jūtas slikti. Tāpat kā tauta, arī viņa jūtas apkrāpta, nodota savos ideālos un ilūzijās, taču dzejniece tic Latvijas nākotnei. Tic tam, ko sauc par pilsonisko sabiedrību, – izglītotiem cilvēkiem, kuri saprot to, kas ar mums notiek, spēj novērtēt situāciju un pieņemt lēmumus.
Dzejniece tic cilvēkiem, kas pieprasa godīgu politiku. Pieprasījums pēc tās no tautas gan neesot bijis pietiekami spēcīgs. Ja vēlētāji ļauj sevi kā aunus cirpt un nākamajā rudenī Saeimas vēlēšanās par šiem cirpējiem grasās atkal balsot, tad vairs nav ko pīkstēt par to, kas notiek.
Pati tauta to būs izvēlējusies. Mums vēl ir laiks pārdomāt un izvērtēt, izvētīt graudus no pelavām, ticēt, ka tuvākajā nākotnē politiķiem Latvijas vārds kļūs svēts.
