Jācer, ka telšu pilsētiņas tēls neizgaisīs kā dūmi
Jācer, ka telšu pilsētiņas tēls neizgaisīs kā dūmi
Kā ziņo masu mediji, telšu pilsētiņā pie Ministru kabineta ēkas Rīgā palicis tikai viens pastāvīgais iemītnieks.
Par telšu iemītniekiem zudusi arī sabiedrības interese. Ir gadījies, ka pēdējā “mohikāņa” telti ar akmeņiem apmētājuši huligāni.
Tā var raksturot beigu zvanu protesta akcijai, kas bija rīkota, lai pievērstu valdības uzmanību sliktajai sociālajai situācijai valstī.
Šķiet, tas ietilpst latviešu nacionālajās īpatnībās, ka lielākā tautas daļa pasīvi gaida, kad kāds vai kādi tās vietā izcīnīs labākus laikus un panāks dzīves uzlabošanos, jo telšu iemītnieki taču iestājās par visas sabiedrības interesēm, bet jau kopš sākuma izpelnījās tikai dažu desmitu rīdzinieku atbalstu, kuri atnesa cimdus un pārtiku.
Diemžēl ar laiku arī pati pilsētiņa kļuva par vietu, kur varēja sapulcēties tā saucamie bomži un politiska protesta aizsegā pavadīt laiku. Arī tas veicināja sabiedrības novēršanos, taču šoreiz ne par to.
Teltis radās tādēļ, ka cilvēki redzēja – valsts vara maz dara situācija uzlabošanā. Politiķa Ainara Šlesera cēlais žests, nodrošinot darbu akcijas aizsācējam, manuprāt, bija tikai pašreklāma. Žēl arī tas, ka pēc darba iegūšanas protestu iniciators līdzbiedrus aizmirsa.
Vienotības trūkumu izmanto tie politiķi, kuriem pirmajā vietā ir savas intereses. Jācer, ka telšu pilsētiņas tēls kā simbols varas neizdarībai sabiedriskajā apziņā neizgaisīs kā dūmi gaisā, bet paliks atmiņā kā spēcīgs atgādinājums, par kuriem politiķiem balsot Saeimas vēlēšanās.