Par spīti visam, bijušie kolēģi tiekas jau desmito gadu pēc kārtas.Nesen piedalījos vienreizējā un joprojām neaizmirstamā pasākumā – bijušo kolēģu salidojumā, kurā tikās bijušā Valkas rajona kolhozi priekšsēdētāji un bijušās…
Dažādos salidojumos un atceres pasākumos nācies pabūt, bet šādā – pirmo reizi. Pasākuma dalībnieki nav vairs nekādi jaunieši, bet no viņiem, tiekoties, staro dzīvesprieks, dzīves gudrība un vēlme nestāvēt malā un darboties.
Katru gadu salidojuma rīkošanu rindas kārtībā uzņemas bijušie kolēģi. Vispirms visi dodas rūpīgi izplānotā izzinošā ekskursijā, bet pēc tam sēžas pie svētku galda, pie kura virmo uzrunas, atmiņu stāsti par pieredzēto un piedzīvoto, vadot lielus darba kolektīvus, atzīšanās bijušajiem priekšniekiem, kā viņi “mīļi” dēvēti ārpus kabineta durvīm.
Man nācās dzirdēt arī spilgtus un jautrus stāstus par padomju laiku žurnālistiem, kuri, uzrakstot publikāciju centrālajā laikrakstā par to, kā divi “sarkanie” baroni uz Līgo svētkiem kolhozniekiem alus darītavā iegādājušies pāris mučeles alus, lai cilvēki no sirds varētu nolīgot.
Pēc tam, kad to uzzinājuši vietējie partijas darboņi, alus bijis jāizlej, un svinēšanas vietā čiks vien sanācis.
Pēc atmiņu un dzīves stāstiem seko nākamā gada pasākuma plānošana, jo neviens nav ar mieru aizbraukt mājās, nezinot, kad atkal būs jātiekas nākamgad.
