Mūs visu laiku cenšas noturēt tādā kā nepārtrauktā sasprindzinājumā.
Mūs visu laiku cenšas noturēt tādā kā nepārtrauktā sasprindzinājumā.
Strenču novada svētkos sastapu kādu Valkā pazīstamu rokeri ar itin krutu braucamo un nevainīgi pajautāju, ko viņš pašlaik dara, domājot ar to algotu darbu vai tamlīdzīgi.
Viņš atbildēja, ka baudot un svinot dzīvi, un iespēju robežās sagādājot prieku arī citiem. Nekam citam neesot jēgas, jo valstī notiekošos procesus ne mazākā mērā nevarot nedz ietekmēt, nedz mainīt.
Kam ticēt, ja visi politiķi melo, ja faktiski viņi visi ir vienādi un domā, kaut tik saņemtu vairāk balsu, lai tiktu pie pīrāga, kas cepts mazo cilvēciņu (tautas) rokām. Faktiski jau šie politiķi arī runā vienu un to pašu.
Tikai atšķirīgiem vārdiem, taču prātulu sinonīmiem. Ko iesākt vai neiesākt? Jēdzienu “svinam dzīvi” dzirdam un redzam aizvien biežāk. Kāda jēga domāt par sabiedrībā it kā nozīmīgiem notikumiem, ja tās ir acīmredzamas ilūzijas, ja elites sacītais ir apzināti vai neapzināti auksti meli.
Mūs visu laiku cenšas noturēt tādā kā nepārtrauktā sasprindzinājumā, lai iztēlotas demokrātijas vārdā kaut kur iesaistāmies un kaut ko atbalstām. Tie, kuri ir noguruši no šīs demokrātijas, nonāk pie atziņas, ka labāk svinēt dzīvi un izolēties no politikas.
Kāpēc domāt par visiem kopumā un nedomāt par sevi, savām izjūtām, savu es. Varbūt tiešām ir prātīgāk ņemt rokā iedomu otu un krāsot dzīvi, kā pašam gribas, kā pats jūties. Viegli jau ieteikt.
Grūtāk to izdarīt, kad aizvien sarežģītāk kļūst savilkt mēneša bilances galus, kad jārisina aizvien augošās sadzīves problēmas. Latvietis ir sīksts, taču ikviens pārpildīts vadzis agrāk vai vēlāk lūzt.
