Jāsaimnieko, jo nav citas alternatīvasPēdējās divās nedēļās ikdienas gaitās satikos ar vairākiem garā un gribasspēkā stipriem cilvēkiem, kuri nav žēlojušies pat visgrūtākajos apstākļos, jo par pašsaprotamu lietu uzskatījuši, ka ar visu…
Varbūt tā bija tikai sagadīšanās, bet gandrīz visas tās bija sievietes. Sarunas ar viņām arī man padarīja gaišāku prātu, jutos spirgtāks un sevī stiprāks. Tik daudz kas mūsu dzīvē šodien izraisa nomāktību, ka šādu dvēseles stāvokli jau uzskatām par normu.
Ja līdz vakaram kaut cik esam paspējuši atraisīties no problēmām, tad televīzijas ziņas no jauna uzjundī satraukumu par nākotni. Daudzi ir iegrimuši galējā pesimismā, saskaroties ar bezdarbu, dzīves dārdzību un nespēju nomaksāt parādus un ļaujas nolemtībai – kas būs, tas būs.
Nomāktība un pesimisms paralizē vēlmi darboties, turklāt šāds dvēseles stāvoklis ir diezgan lipīgs. Un tad kā gaišs stars atskan kādas lauku saimnieces vārdi, ka dzīve ir laba un vajag tikai rauties uz priekšu. Ziņas nevajagot klausīties, tad rokas nenolaidīs un saglabāsies labs garastāvoklis.
Vēl kāda sieviete, palikusi viena Latvijas pierobežas nomalē, jo citi no apkārtējām mājam aizbraukuši, apliecina, ka jāsaimnieko vien ir, jo vienkārši nav citas alternatīvas. Ja nav iespējas nekur tikt, viss jārada pašas saimniecībā.
Esmu saticis cilvēkus, kuri norunājuši ģimenē neizrunāt vārdu “krīze”. Ja par to neiedomāšoties, tad darbi ritēšot raitāk. Prieks, ka šāds gars mūsos vēl dzīvs, jo tas ir vienīgais garants nācijas izdzīvošanai un valsts pastāvēšanai.
