Cilvēki sauļojās un strādāja piemājas dārziņos itin nemaz nenojaušot par briesmu tuvošanos.Svētdien apritēja tieši 23 gadi kopš cilvēces vēsturē notika lielākā kodolkatastrofa – avarēja Černobiļas atomelektrostacija un gaisā izplūda 190…
Tas ir 500 reižu vairāk nekā Otrā pasaules kara beigās uz Hirosimu un Nagasaki nomesto atombumbu atkritumu. It kā sen bijis notikums, taču tā aste joprojām ir dzīva.
Glābšanas darbos piedalījušies cilvēki, kurus tur nosūtīja piespiedu kārtā, joprojām priekšlaicīgi mirst. Par to rakstu tāpēc, ka starp viņiem ir arī man tuvi cilvēki, tostarp viens bijušais klasesbiedrs.
Un vēl gribu atgādināt, cik cieši līdzās pastāv prieks un dzīvība, posts un nāve. Svētdien pirms 23 gadiem bija īpaši silts. Cilvēki sauļojās un strādāja piemājas dārziņos itin nemaz nenojaušot par briesmu tuvošanos.
Nelaime neatnāca brēkdama, jo Padomju savienības vadoņi cītīgi centās slēpt ziņas par patieso situāciju. Arī šis apstāklis paaugstināja upuru skaitu. Avārijas seku likvidētāji nebija apgādāti ar nepieciešamajiem drošības līdzekļiem.
No Latvijas šajos darbos piedalījās apmēram 6000 cilvēku. Puse no viņiem ir slima, bet apmēram 500 ir miruši. Materiālie zaudējumi mērojami simtos miljardos dolāru un tie joprojām turpina augt, jo uzbūvētajā atomreaktora sarkofāgā parādās plaisas.
Enerģiju patērējam aizvien vairāk, un ikvienam ir skaidrs, ka atjaunojamo enerģijas resursu pienesums kopējā katlā ir procentuāli neliels, tāpēc jādomā par radikāliem risinājumiem, protams, izvērtējot visus riskus, lai dzīves prieku netuvinātu postam un nelaimei.
