Kā lai nemīl valsti, kurā var tērēt uz nebēdu
Kā lai nemīl valsti, kurā var tērēt uz nebēdu
Pēdējās dienās masu mediji ar satraukumu ziņo, ka nākamgad visā valstī gaidāma vēl ciešāka jostu pievilkšana.
Jaunizveidotās valdības locekļi mierina, ka šī apcirpšana nebūs tik liela kā iepriekšējās, tajā pašā laikā gan pasūkstoties, ka īsti vairs nav, kur samazināt izdevumus. Visur, kur varēts, ir nogriezts.
Var jau saprast viņu velto satraukumu. Pie varas nokļuvuši jauni politiķi un vēl nav ne pieredzes, ne saprašanas par valstij piederošo naudas kaudzi.
Patiesībā naudas mums netrūkst. Tādēļ varam atļauties dzīvot izšķērdīgāk nekā mūsu kaimiņvalstis un arīdzan vēl citas Eiropas Savienības dalībvalstis. Kur gan vēl citur Eiropā var atļauties rīkot divreiz parlamenta vēlēšanas, lai pārbaudītu, vai pirmajā balsošanā patiešām ir īstie ievēlēti.
Lai pārliecinātos, ka dubults neplīst, nav žēl arī pāris miljonu. Tā kā nauda patiesībā mums spiež kabatu, tad jādomā, kur to izmētāt tālāk. Lai notiek parakstu vākšana un, iespējams, arī referendums par krievu valodu kā valsts valodu. Tas nekas, ka galu galā tur nekas nesanāks, bet valsts maks no lieka smaguma būs ticis vaļā.
Tas jādara, jo ar pabalstu izmaksu trīs algu apmērā no Saeimas uz dažiem mēnešiem izsvilptajiem deputātiem vēl nav pietiekami daudz iztērēts. Skaidrs, ka uz šī fona Tautas partija būtu muļķe, ja censtos vēl atdot valstij pirms iepriekšējām vēlēšanām divus pārtērētos miljonus.
Nu kā lai nemīl tādu valsti, kurā var tērēt uz nebēdu. Žēl tikai, ka pati tauta skaitliski kļūst mazāka, kas visus tēriņus nosedz, jo daudzi aizbrauc. Apvainojušies, ka viņiem uzlikts maksāt, nevis tērēt.