Braucu uz māju, vakar vēlu vakarā, tieši pirms Lāčplēša dienas. Daudzkur izkārti sarkanbaltsarkanie karogi, pat audumu veikalā varēja nopirkt karodziņus un garu garās sarkanbaltsarkanās lentas, un, protams, arī benzīntankos- jau gatavas…
Tomēr šīs sajūtas nomāc tas, ka paliekam arvien mazāk. Visu laiku jau dzirdam, ka latvieši izceļo un tas ir gandrīz kā modernais mūsu tautas iznīcināšanas un deportēšanas veids. Šoreiz šīs sajūtas ir ļoti personīgas, jo mūsu draugi ir aizbraukuši, divi pieaugušie ar diviem bērniem. Aizbraucējiem ir pārmest ko grūti, tāpat kā palicējiem, bet doma ir cik ilgi tas tā notiks un cik ilgi Latvija kā valsts to pieļaus, un ko mēs katrs kā cilvēks tur varam izdarīt.
Varbūt vienreiz varam saņemties un neiegrimt sīkumu analizēšanā,vakara ziņu lasīšanā, analizējot citu cilvēki dzīves, kuras tiek „drillētas” tik ilgi, kamēr kļūst par mūsu dzīves sastāvdaļām, novēršot no galvenās domas: kas mēs paši esam? Ko mēs īsti gribam? Un kas būsim? Un kādu mēs gribētu redzēt savu zemi Latviju? Varbūt katrs šajos svētkos un 18.novembrī atvēlam laiku padomāt par Latviju, kā mūsu Tēvzemi, par ko mūsu senči ir cīnījušies ar asinīm un kuru mēs vieglprātīgi notērējam, iztirgojam un pametam.
Līga Marija Putna, Nacionālās apvienības biedre