Pirmdien, 15.
aprīlī 18.05. Smiltenes bibliotēkā notiks augu sēklu apmaiņas
pasākums.
18:05 – 18:20
Jāņa Puntuļa prezentācija „Sēklu problemātika Pasaulē un
Latvijā, sēklu kolekcijas Latvijā”
18:20 – 18:45
Pašaudzēto sēklu apmaiņa.
18:45 – 19:50
Filmas „Kopējā posta vietējie risinājumi” demonstrēšana.
Pēc filmas
apspriede par iespējām veidot vietējo gēnu banku, un sadarbību
citās ar pašpietiekamu saimniekošanu saistītās jomās. Līdzi
ņemam (kam ir) pašaudzētas sēklas, sīpolus, ķiplokus, bumbuļus
u.c.
——————————————
Paaudžu paaudzēm
zemnieki ir bijuši sēklu glabātāji un tautas selekcionāri, kuri
uzturēja sēklu ģenētisko daudzveidību atlasot labāko augu
sēklas nākamā gada sējai un savstarpēji apmainoties ar sēklām,
tās bija pielāgošanos vietējiem klimatiskiem un augsnes
apstākļiem, kā arī nodrošināja daudzveidību pārtikā un
uzturvielās, pat reizēs, kad kādai šķirnei piemetās nelaime.
Tāpēc sēklas var uzskatīt par kultūrvēsturisko mantojumu
un mūsu nacionālo bagātību.
Pēdējā
gadsimtā, paļaujoties vairāk uz zinātnieku un komercfirmu
selekcijas procesu piedāvātajām sēklām un šķirnēm,
lauksaimniecības kultūraugu daudzveidība ir stipri
sašaurinājusies. Desmit lielākajām sēklu firmām pieder 67% no
pasaules sēklu tirgus un šī monopolstāvokļa dēļ 20. gadsimtā
ģenētiskā daudzveidība lauksaimniecībā sarukusi par 75%. Šo
procesu sauc par ģenētisko eroziju.
Latvijā ģenētiskā
erozija sākās pēc Padomju okupācijas, kad kolektivizācijas un
deportāciju rezultātā daudzās dzimtās pārtrūka kultūraugu
kopšanas tradīcijas un paaudzēs lolotie dārzaugi vairs netika
ataudzēti. Arī centralizētā lauku apstrāde vienlaidu sējumu
radīšana samazināja ģenētisko daudzveidību, tomēr šajā laikā
vēl darbojās vietējie selekcionāri, kas audzēja jaunas,
vietējiem apstākļiem piemērotas šķirnes.
Ļoti strauji
ģenētiskā erozija Latvijā saasinājās pēc neatkarības
atgūšanas, kad lielā daudzumā šeit ieplūda krāsainās ārzemju
sēklu paciņas, importa vairsīpoliņi un ķiploki. Vietējā sēklu
audzēšana Latvijā ir iznīcināta un daudzus vietējos kultūraugus
esam zaudējuši uz neatgriešanos. Mums vairs nav savu burkānu
biešu un rāceņu. Gēnu bankā ir saglabājusies tikai viena
vietējo kāpostu, viena kāļu un rutku šķirne. Arī ģimenēs
audzēto dārzaugu daudzveidība strauji samazinās, daudzas ģimenes
tieši pēdējos gados pārtraukušas audzēt no tāliem senčiem
mantotos sīpolus un ķiplokus. Arī vecie zirņi un pupas daudzviet
iet zudumā.
Tomēr pēdējos
gados sabiedrībā pieaugusi interese par senajām dārzaugu šķirnēm
un pašaudzētām sēklām. Tāpēc biedrība „Smiltenei un
Latvijai” jau otro gadu Smiltenes bibliotēkā rīkos sēklu
apmaiņas pasākumu, ar mērķi popularizēt pašaudzētu sēklu
ievākšanu un pavairošanu, kā arī sākt vietējās gēnu bankas
veidošanu.
Ceram uz plašu
pasākuma apmeklējumu!
