Krīt piena iepirkuma cenas, bet veikalos to nejūt.
Krīt piena iepirkuma cenas, bet veikalos to nejūt.
Tradicionāli Latvijas laukos viena no pamatnozarēm ir piena ražošana. Vienu brīdi nozare jau bija atkopusies no krīzes un sekmīgi attīstījās. Par to liecināja arī tas, ka ekspremjera Andra Šķēles ģimene pērn iegādājās piena ražošanas saimniecību ar 400 govīm.
Taču šobrīd zemnieki ir satraukušies par piena iepirkuma cenu kritumu. Nozarē veidojas kritiska situācija, – ir sācies straujš piena cenu kritums gan Eiropā, gan Latvijā. Jau klīst runas, ka, tam turpinoties, mazāku ganāmpulku īpašnieki arī mūsu pusē lopus var likvidēt un meklēt sev citu nodarbošanos, jo nav iespējams ilgstoši strādāt ar zaudējumiem.
Bilskas pagasta zemnieks Kaspars Putrālis aprēķinājis, ka viņa saimniecībā ražotā piena iepirkuma cena ir kritusies par 15 procentiem, kas saimniecībai nozīmē vairākus tūkstošus latu lielu zaudējumu. Cenas kritumu zemnieks nesaista ar piena ražošanas sezonalitāti, jo govju nepiesietās turēšanas dēļ govis visu gadu saņem vienādu barību. Viņaprāt, piena ražošanas nozarē nav sakārtotas dažas lietas.
Zemnieki spriež, ka pretstats situācijai tirgū, ko ietekmēt var veikalu tīkli un pārstrādes uzņēmumi, ir kooperācija. Vai nu sakritības vai cita iemesla dēļ, šobrīd piena cenu kritumu nejūt, piemēram, tas ražotājs, kurš pienu nodod zemnieku kooperatīvam.
Latvijas laukos izturēs stiprākie un sīkstākie. Taču ir absurds, ka piena ražotājiem atkal teju jāmeklē nervu drapes, jo mēs pārējie kā piena produktu patērētāji arī neesam ieguvēji no piena cenu krituma. Veikalos lētāks piens un tā produkti nav manīti. Ļoti negribētos, lai Latvijā piena ražošanu piemeklētu nacionālā kapitāla aizstāšana ar ārvalstu naudu un saimniekiem.
