Aizvien biežāk medijos ir dzirdams par kārtējo vardarbības gadījumu ģimenē. Diemžēl pēdējā laikā Latvijā šādi gadījumi beidzas ar cilvēka nāvi. Un kāpēc daudzi par to izvairās runāt vai sāk to darīt tikai tad, kad sliktāk vairs nevar…
Sišana, žņaugšana, spārdīšana, draudēšana, verbāla pazemošana – daudzās ģimenēs, jo īpaši sociāli nelabvēlīgās, tā ir normāla parādība, kas atkārtojas dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas…
Bērni cieš, sievietes arī, tomēr viņi klusē.
Es nevēlos klusēt, jo tas nav normāli, bet gan šausmīgi. Manā skatījumā varmākas ir psihiski slimi un emocionāli nenoturīgi ļautiņi. Dažus pat par cilvēkiem negribās saukt.
Kāds droši apstrīdēs, bet es neatbalstu žagariņus un bērna pēršanu ar siksnu kā audzināšanas metodi. Kaut arī bērns ir pastrādājis mazākus vai lielākus nedarbus, kurš tad to nav darījis – visi reiz bijām bērni. Bez šaubām tas ir visvieglāk izdarāmais, bet uzskatu, ka tieši vārdiem ir lielāks un daudz nozīmīgāks spēks nekā fiziskai iespaidošanai. Aizbraucot uz laukiem, iegrimstu dziļās pārdomās par to, kāda būs jaunā paaudze pēc gadiem desmit divdesmit.
Vecmāmiņai blakus dzīvokļos lielākoties dzīvo ģimenes ar maziem bērniem, un tas, kas tur notiek, ir neprāts. Vecāki izklaidējās dzerot alu, smēķējot un klausoties mūziku uz pilnu klapi tā, ka pus pagasts dzird un vēl atļaujas lamāt, sist bērnus, jo tie traucē tusēt.
Tāpēc cilvēkiem vairāk vajadzētu padomāt, ka no vardarbības cietušajiem bērniem pieaugot var rasties problēmas komunicēt, nodibināt attiecības, būt pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem, kā arī to, ka šie bērni var būt potenciālie varmākas savās ģimenēs.
