Tikai pēdējā laikā var manīt, ka valstī domā kā panākt, lai izbraukušie tautieši atgrieztos dzimtenē, kaut arī daudzi no viņiem dzīvo citur piecus, desmit un pat vairāk gadus un ir izveidojuši ģimenes ar dažādu tautību cilvēkiem.Tikai…Kad biju Ārlietu ministrijas rīkotajā seminārā, daudz tika runāt par izbraukušo tautiešu atgriešanos mājās. Bet mani māc šaubas, vai pat tālākā nākotnē tas izdosies, jo pašreizējā situācija valstī liecina par pretējo.
Pārsteidzoši augstās inflācijas dēļ daudzi iedzīvotāji ir spiesti ņemt kredītus, jo liela daļa ikmēneša ienākumu aiziet ikdienas tēriņos. Cenas veikalu plauktos strauji paaugstinās, bet ienākumi?
Tieši šī iemesla dēļ daudzi paziņas, draugi un arī radinieki par savu darba un dzīvesvietu visbiežāk izvēlējušies tieši Īriju un Lielbritāniju. Agrāk arī es par to sapņoju, kā būtu strādāt ārzemēs un pelnīt lielo naudu, bet priecājos, ka šis sapnis nepiepildījās. Runājot ar šiem cilvēkiem par dzīves kvalitāti ārzemēs un šeit, bieži dzirdamas frāzes: “Tur vismaz mēs saņemam pienācīgu atalgojumu”, “Cilvēki ir daudz draudzīgāki, smaidīgāki un atvērtāki, nevis kā Latvijā – drūmi, reizēm neizpalīdzīgi” un “Vairs nav jāuztraucas, vai brokastīs būs ko ēst.”
Lai cik labi viņiem tur klātos, ilgas pēc dzimtenes nerimst. Tomēr atgriezties Latvijā viņi arī nevēlas, jo vairs nav nekādas ticībās valdībai, kura solījumus ne vienmēr izpilda. Protams, pie visām savām nebūšanām nevar vainot tikai augstāk stāvošos vai darba devējus, jo katrs pats var izlemt, kādu izglītību iegūt un kādas profesijas pārstāvis būt.
