Bieži runājam par drošību uz ielas, skolā, mājās, bet kā tad ir ar sabiedrisko transportu? Noskatoties TV raidījuma sižetu, kur kādā no Rīgas trolejbusiem konduktore palūdza izkāpt skolnieci, jo meitene aizmirsusi apliecību, prātā sāka…
Šoreiz ne par kabatas zagļiem, kuri ir tik klusi… klusi, ka pat nepamanīsi pazudušās mantas, bet gan par tiem, kas muti nevar aizvērt un kuru klātbūtnē elpa jāaiztur. Visbiežāk sanāk braukt ar autobusu, kur, gribot negribot, dzirdēts ne viens vien dzīves stāsts un redzētas “Oskara” balvas cienīgas situācijas. Tāpēc tracina, ka vienmēr tiek žēloti šoferīši, konduktori par nepateicīgo darbu un nelāgajām situācijām, ar ko tiem nākas saskarties ik dienu. Manuprāt, vēl nepasargātākas ir sieviešu dzimuma pārstāves, kurām nereti uzmācas kāds iereibis vīrietis, kurš kaunu nepazīst.
Ik reizi, kad autobusā tāds cilvēks paiet garām vietai, kur sēžu, atviegloti nopūšos, citādi pajautāšana “Vai blakus ir brīvs?” beidzas ar vārdiem “Vai tu precēsi mani, man ir daudz naudas un tu būsi tik laimīga”. Protams, par to visu var pasmieties, ai, kas tad tur. Tomēr diezin vai nāks smiekli, kad ne ignorēšana, ne arī atbildēšana uz jautājumiem nelīdzēs. Jā, arī man ir gadījies autobusā atrasties blakus šādam tipiņam, un sajūtas nav no tām patīkamākajām. Tomēr ir neizsakāms prieks, ka atšķirībā no Rīgas sabiedriskajiem transportiem, starppilsētu autobusos ir arī izpalīdzīgi un atsaucīgi cilvēki, kuri
labprāt palīdzēs.