Sapņi ir ne vien cilvēkiem, bet arī pilsētām un pagastiem. Tos ikvienai apdzīvotajai vietai dod tur mītošie ļaudis.Sapņi ir ne vien cilvēkiem, bet arī pilsētām un pagastiem. Tos ikvienai apdzīvotajai vietai dod tur mītošie ļaudis.
Šiem sapņiem ir pat izdomāti gudri nosaukumi, piemēram, teritorijas attīstības plānojums vai pilsētas attīstības programma. Saturu iecerēm parasti piešķir vietējās pašvaldības speciālisti, uzklausot sabiedrības viedokli.
Savai pilsētai vai pagastam iedzīvotāji var vēlēt daudz ko, piemēram, attīstīt to kā tūrisma un atpūtas, biznesa un ražošanas, vai izglītības centru. Taču ir kāds ļoti būtisks “bet”. Kam to visu plānot, ja ilgtermiņā var pienākt brīdis, kad nebūs cilvēku, kuri plūks īstenoto sapņu augļus?
Ik gadu Valkas rajonā samazinās iedzīvotāju skaits. Gandrīz visu pašvaldību teritorijās mirst vairāk cilvēku, nekā dzimst. Pat jauniešu pilsēta Smiltene, kurā demogrāfiskā situācija salīdzinoši nav tik slikta, sākusi domāt, – ir pēdējais brīdis aicināt jauniešus pēc studijām atgriezties dzimtajā pilsētā, lai nākotnē te nedzīvotu tikai pensionāri.
Ja pilsēta vai pagasts noveco, tas zaudē enerģiju un dzīves sparu. Taču noturēt savus jauniešus un radīt jaunajām ģimenēm pievilcīgu dzīves telpu lauku rajonos nav viegli. Tas ir saistīts ar ļoti daudziem faktoriem, piemēram, labi atalgota darba piedāvājumu, dzīvojamo fondu, atpūtas un izklaides iespējām.
Pārrasties pēc augstskolas mājās vai palikt, piemēram, Rīgā, ir katra cilvēka subjektīva izvēle, kuru zināmā mērā iespaido lokālpatriotisms. Piemēram, es studējot pat nedomāju palikt dzīvot un strādāt galvaspilsētā, bet apzināti atgriezos dzimtajā pusē. Mazpilsētas mieru un dabas skaistumu pret Rīgas skaļo burzmu negribu mainīt joprojām.
