Cilvēki ir izslāpuši pēc patiesām emocijām. Trīs dienas pēc kārtas aizvadītās nedēļas nogalē publika pārpildīja Valmieras Drāmas teātra zāli Imanta Kalniņa dziesmu koncertā “Noausim kājas, atpīsim sirdis”. Sirdī gruzd doma par īstu…
Komponista sacerētās kino, teātra un estrādes dziesmas skanēja Valmieras Drāmas teātra aktieru izpildījumā.
Kad izdzisa pēdējais akords un skatuves fonā miglā, tumšzilā jūrā iepeldēja scenogrāfu uzburts izgaismots mūsu sapņu kuģis, zālē atskanēja ilgi nenorimstoši aplausi.
Valmieras Drāmas teātris šo koncertu pieteica kā vēsti par lietām, kuras nepāriet, – par mīlestību, citām jūtām, cilvēka dzīves jēgu. Ne velti tauta mīl Imanta Kalniņa mūziku, – smeldzīgu un patiesu, kuru dzirdot, dvēsele jūt, bet prāts domā.
Banālie televīzijas šovi viendienīši un slavenību privātās dzīves publiskā zelēšana nav iznīcinājusi cilvēkos vēlmi just patiesi, dziļi un nopietni, nevis virspusēji un sekli. Varbūt atkal ir sācies patiesu vērtību cieņā turēšanas laiks? Tiesa, ja piemin konkrēto koncertu, tad jāteic, ka Imantdienas bijušas kupli apmeklētas jebkuros laikos. Taču sarunās jūtams, ka cilvēki šodien arvien vairāk meklē ceļu, pa kuru ejot, nonākt pie patiesām vērtībām.
Nav viegli mūsdienās atrast savu patību, savu “es”, jo dzīve spiež būt skarbiem, liek konkurēt,- kaut vai tāpēc, lai pelnītu vairāk un līdz ar to gan paši dzīvotu komfortablāk, gan radītu nodrošinātu dzīvi saviem bērniem. Nogurstam un negribam domāt. Taču sirdī tik un tā gruzd doma par lietām, kuras nepāriet, – par īstu mīlestību, draudzību un tādu dzīvi, kura nav jānožēlo kā izniekota.
