Marts kārtējo reizi atklāj, ka vēsturiski pareizas politiskās koncepcijas vietā mūsu valstī ir politisks ķīselis. Marts kārtējo reizi atklāj, ka vēsturiski pareizas politiskās koncepcijas vietā mūsu valstī ir politisks ķīselis.
Vairākumu leģionā iesauca ar varu
Maskavas mērs Jurijs Lužkovs par godu 9. maija svētkiem Krievijas galvaspilsētu sola izrotāt ar Staļina attēliem, bet Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers, to labi zinot, nolēmis piedalīties svinībās. Savukārt Rīgas dome, baidoties no nekārtībām, 16. martā – kritušo leģionāru piemiņas dienā – nolēmusi aizliegt jebkādus masu pasākumus.
Nedod Dievs, atkal Krievijā to iztulkos kā fašisma slavināšanu. Interesanti, kādēļ Lužkovs neuztraucas, kā latvieši iztulkos lēmumu par tirāna Staļina glorificēšanu, pēc kura pavēles nogalināti tūkstošiem latviešu.
Leģionam tādus noziegumus nevar pierakstīt. Turklāt jāatceras, ka nacistiskās Vācijas izveidotajā leģionā vairākumu latviešu mobilizēja piespiedu kārtā. Atteikšanās gadījumā iesaucamais kļūtu par dezertieri un viņu sodītu ar nāvi. Jā, bija arī brīvprātīgie, bet atkal jāzina – kādēļ.
Tādu nebūtu, ja nebūtu 1941. gada 14. jūnija deportāciju, kuru laikā tūkstošiem nevainīgu cilvēku staļinisti aizveda uz Sibīrijas gulagiem. Ja runā tieši par 16. martu, tad 1944. gadā no 16. līdz 19. martam leģiona 15. un 19. divīzija smagās kaujās pret Sarkano Armiju pie Veļikajas upes noturēja svarīgu augstieni.
Bija daudz kritušo, un 16. martā ir viņu piemiņas diena. Neviens neliedz 9. maijā nolikt ziedus pie Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā, jo mirušo karavīru piemiņa, lai kādā pusē viņi būtu karojuši, tuviniekiem un draugiem ir svēta. Tad kādēļ aizliegums ir tikai 16. martā? Tā ir padošanās provokatoriem.