Bezgalplašs darbalauks eglīšu rotājumu gatavošanā ir rokdarbniekiem.Gandrīz visos veikalos redzamākajā vietā pašlaik greznojas eglīšu rotājumi un it kā lūdzas – nopērc mani. Piedāvājums patiešām ir milzīgs.
Bezgalplašs darbalauks…
Šīs mantiņas nav vienreiz lietojamas, tāpēc tās pēc katriem gadu mijas svētkiem rūpīgi sapako kastītēs, lai atkal gandrīz gadu pavadītu noslēptas skapja tālajā stūrī.
To kļūst mazāk vien tad, ja, greznojot eglīti vai novācot to, kāda netīšām saplīst. Ir jau žēl, taču zaudējums nav īpaši jāpārdzīvo. Nopirks jaunus greznojumus. Varbūt tikai gadījumā, ja tā kalpojusi vēl vecmāmiņas laikā.
Tikai nesen uzzināju, kā radušās šīs tīkami pievilcīgās bumbas, čiekuri vai mazi salavecīši. Nabadzības dēļ. 19. gadsimta sākumā pirms Ziemassvētkiem kādam vācu stikla pūšanas meistaram nebija tradicionālo un tolaik pieņemto dekoru – konfekšu un riekstu.
Tā nu šis attapīgais meistars rotājumus izpūta no stikla un pamazām to pieņēma arī citi. Šajā gadījumā progresa cēlonis nebija cilvēkam iedzimtais slinkums, kā tas parasti notiek. Šoreiz progresa virzītājs bija nabadzība.
Tagad šis process ir ļoti pilnīgots, taču vienalga pamatu pamatā ir roku darbs – formā izpūš plānu stikla figūriņu, no iekšpuses pārklāj ar sudraba slānīti, bet no ārpuses ar laku vai krāsām.
Eglīšu rotājumu gatavošanu var pārvērst par īpašu rituālu.
Nevajag daudz fantāzijas, lai ar zelta vai sudraba krāsas aerosolu appūstu izkaltētus čiekurus, valriekstus, plastalīna figūriņas un citas lietas.
Sava amata priekšrocības izmanto keramiķi. Pašlaik modīgi ir porcelāna eņģelīši un citu formu porcelāna figūriņas. Mājas apstākļos tādus neizgatavosi, taču mākslas salonos un izstādēs tie atrodami visām gaumēm. Tiesa, ne lēti.
