Trūcīgā sabiedrībā vēsturiskajam lepnumam ir nabadzīga augsne
Trūcīgā sabiedrībā vēsturiskajam lepnumam ir nabadzīga augsne
Valdība nolēmusi trīs miljonus latu no Eiropas Sociālā fonda novirzīt jaunu darbavietu radīšanai.
Līdz 2013. gada beigām valsts pārvaldītāji iecerējuši kvalificētam darbam ilgtermiņā ar labu atalgojumu atvērt 250 darbavietu.
Valsts mērogā tas nav īpaši daudz, bet labi, ka vismaz kaut kas ir sākts domāt un darīt darba piedāvājuma palielināšanai. Citādāk varētu šķist, ka valstsvīri vairs neko citu nedomā darīt, kā runāt par valodu referendumiem un citam par citu gudrāk izskaidrot vēsturiskus notikumus.
Vēstures mācīšana un patriotisma uzturēšana nav sliktas lietas, bet tās jāapvieno ar ekonomiskās dzīves attīstīšanu. Trūkumā grimstošā sabiedrībā vēsturiskajam lepnumam un patriotismam ir nabadzīga augsne. Tas redzams Latgalē, kur liela daļa iedzīvotāju uzskata, ka legālās kontrabandas ierobežošana viņiem atņēmusi pēdējo iespēju labāk iztikt. Par citu variantu, kā nopelnīt, viņi nedomā.
Nesen televīzijā kāds ekonomikas eksperts paredzēja, ka nākotnē neizbēgami darbaspēks no Latgales aizplūdīs uz Rīgu. Zinot, ka daudzi jau ir aizbraukuši uz ārzemēm, šī reģiona nākotnes vīzija izskatās gluži drūma – pamesti lauki, kuros cilvēki skaitāmi uz rokas pirkstiem.
Cilvēkiem aizbraucot, zūd ne tikai darbaspēks, bet vājinās arī valsts aizsardzība. Ne jau bez iemesla Aizsardzības ministrija nesen izsūtīja pavēstes rezerves karavīriem, lai redzētu, cik uz tām atsauksies, diezgan droši paredzot, ka daļa izsaukumu adresātus nesasniegs.
Tādēļ vispirms jādomā par jaunām darbavietām un ne tikai galvaspilsētā. Tukšā valstī nebūs vajadzīga ne valsts valoda, ne vēsturiski pieminekļi.
