par darba vadītājupar darba vadītāju
Beidzot ziemu ir nomainījis pavasaris. Uz trotuāriem vairs nav dabas radīto šķēršļu – ledus un sniega. Ir tīrs un sauss. Par šo savu paldies varam teikt sētniekiem un, tā sauktajiem, simtlatniekiem.
Taču, izejot uz ielām, palasot forumu “Ziemeļlatvijas” portālā, tā vien šķiet, ka tīrība rodas pati no sevis, jo “sētnieki un simtlatnieki ir slinki un nekā nedara”. Ja ar sētniekiem parasti viss ir skaidrs (viņiem ir ierādīta teritorija, kuru jāsakopj), tad ar simtlatniekiem nekas nav skaidrs. Tā vien šķiet, ka viņi nekā nedara.
Paliks siltāks un sausāks, un arvien biežāk mēs redzēsim skatu, kad kāds no simtlatniekiem gulēs ielas malā zaļā zālītē. Jau tagad, pastaigājoties pa pilsētu, es redzu, kad šie simts latu stipendiāti samērā bieži sēd uz soliņiem pieturās, kaut kur bariņos stāv un sarunājas.
Pēc pārdesmit minūtēm atkal garām ejot, es izmaiņas nesaskatu. Un tad rodas jautājums – kāpēc tā notiek? Ja cilvēkam darba laiks ir no astoņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā, bet lielāko dienas daļu viņš ir nosēdējis autobusa pieturā vai kur citur uz soliņa, šķiet, ka viņš ir vienkārši slinks un nekā negrib darīt.
Bet, izrādās, tā par visiem nevar teikt. Ir tādi, kas tiešām ir slinki un lielāko dienas daļu labprāt pavada kaut kur malkojot tēju vai sēžot uz soliņa, ka tikai diena tiktu ieskaitīta un par to būtu samaksāts. Bet citi – viņi jau labprāt strādātu.
Taču darāmais darbs ir iedots tik ilgam laikam, cik nu ir. Un tad nu šī diena “jāvelk” garumā, jo no darba vietas aiziet nedrīkst – par katru reizi, kad aizies ātrāk, no samaksas tiks ieturēti pieci lati, kas nav nemaz tik maz.
Domājot savu domu un runājoties ar cilvēkiem, tiem, kas strādā šajā projektā un tieši apkārtnes sakopšanā, mēs esam nonākuši pie secinājuma – reizēm darba vadītājiem nav tik daudz darāmā, ko iedot, lai šie simts latu stipendiāti, izgājuši darbā, vairāk vai mazāk, atbilstoši saviem spēkiem, varētu nostrādāt pilnas astoņas stundas, neradot iespaidu par slinkošanu.
Mēs labi zinām, ka katram šis darba temps ir savādāks – cits astoņām stundām paredzēto darbu padarīs trīs četrās stundās, cits strādās astoņas stundas un vēl nebūs visu padarījis. Un te nu, manuprāt, būtu jāmeklē risinājums.
Mans ieteikums būtu šāds. No rīta, iedalot darbu, darba vadītājam ir jāpadomā par to, lai viņa darbinieks neizskatītos pēc kārtējā sliņķa, kas palaists pilsētas ielās. Ja šis simtlatnieks ir spējīgs strādāt kvalitatīvi un pietiekoši ātrā tempā, varbūt viņam varētu ļaut ātrāk pamest savu darba vietu, ja vien viņš savu darāmo ir padarījis.
Tāpat “priekšniecība” vairākas reizes dienā apbraukā visus objektus un pārbauda, vai darbinieki ir uz vietas. Tad, pārmaiņu pēc, šī pati “priekšniecība” varētu pārbaudīt nevis darbinieku esamību darba vietā, bet gan to, vai uzdotais ir padarīts. Un tad pēc darba kvalitātes spriest par darba samaksu.
Un, ja tā godīgi, šo pašu piemēru varētu lietot arī uz sētniekiem. Varbūt tad mazāk būtu neapmierināto ar sētnieku un simtlatnieku darbu?
