Ja kāds process skar tieši tevi, sajūtas ir atšķirīgas… :(((((
Ja kāds process skar tieši tevi, sajūtas ir atšķirīgas… :(((((
Vakar gaišā dienas laikā manā Smiltenē, kuru vienmēr esmu uzskatījusi par jauku un kriminogēnā ziņā salīdzinoši mierīgu mazpilsētu no daudzdzīvokļu mājas pagalma mazi zaglēni aizstiepa automašīnas rezerves daļas.
Nav jau noslēpums, ka zādzības notiek katru dienu un ka tas nav nekāds brīnums, bet tomēr puišeļu “drosme” jeb vienkārši bezkaunība tiešām šokē. Varbūt vainīgs mans naivums vai kriminālliteratūras ietekme, bet zagšanu tomēr vairāk saistu ar krēslu vai nakts melnumu.
Bet te.. nekā! Dienas vidū, pilsētas centrā ņem to, kas nav piesiets, un stiepj cauri visai pilsētai uz metāllūžņu nodošanas punktu. Nejauša apstākļu sakritība, un vainīgos saņēma ciet “gluži siltus”. Tomēr atklājās, ka dienu iepriekš viņi jau paspējuši parosīties.
Tā nu sagadījies, ka iepriekšējā dienā nozagto, it kā nopircis kāds izpalīdzīgs onkulis, un puisēniem nemaz nav vajadzējis stiept zagto pāris kilometrus līdz metāla uzpircējiem.
Kāpēc šis stāsts? Pirmkārt, tāpēc, ka ir ļoti nepatīkama sajūta, zinot, ka tuvējos kaimiņos dzīvo puišelis ar “gariem nagiem”. Otrkārt, šokē pieaugušo attieksme – nopirkt uz ielas no bērniem mantas, kuras nepārprotami ir zagtas, ir kā noglaudīt galviņu puisītim un uzslavēt par drosmi un “varoņdarbu”.
Vai tieši šādos brīžos nerodas tie varoņi, kas siro ar ieročiem rokās pa benzīna tankiem un banku filiālēm? Un tas lielais onkulis, kurš aizvakar ieripināja pagalmā vēl nepabeigo piekabīti, droši var uzskatīt, ka iedevis puišiem savdabīgu mandātu tālākajām gaitām.
Piedodiet emocijas, bet šajā notikumā mani vairāk uztrauc nevis nozagtie lūžņi, bet pusaudži, kuri tā savdabīgi sāk savu ceļu…Tikai kurp?
