Pateicoties dižķibelei , uzņēmuma īpašnieku maiņai, manam jau diezgan pieklājīgajam vecumam, kā arī veselības problēmām, pirmo reizi pēc 56 gadiem piedzīvoju no darba brīvu pavasari un vasaru. Pateicoties dižķibelei , uzņēmuma īpašnieku…
Kļūstot par nestrādājošu pensionāru , esmu ieguvis brīvību, kāda man nekad agrāk nav bijusi. Arī bērnībā , beidzoties skolai, sākās ganu gaitas un dzīvojot lauku sētā, atradās daudzi mazāki vai lielāki darbi , kurus veikt bija mans ikdienas pienākums.
Tagad, kļuvis pats savu dienas gaitu noteicējs, jūtos savādi, bet pamazām pierodu pie neierastās brīvības. Izrādās ir tik daudz realizējamu ieceru, agrāk atliktu darbu, ka dienas skrien vēl ātrāk kā algota darba pienākumus pildot.
Pirmo reizi nesteidzoties izbaudu pavasara un vasaras ienākšanu dabā, saredzu to, ko uz darbu steidzoties un darba domas domājot neredzēju. Un laikam, manu „brīvību” sveicot, dārzā ābeles zied kā negudras un Cērtenes pilskalnā dzeguzes balss ir skanīgāka kā citos pavasaros. Dzeguzei aizkūkot gan sevi neļauju – turu vienmēr kādu santīmu kabatā un viņas „kukkū „ neskaitu. Negribu tādā veidā nākotni zīlēt…
Pagājušā gada beigās sāku rakstīt atskatu uz „astoto” aizgājušiem 50 gadiem. Man šķita, ka tas būs viegli, bet īstenība izrādījās citāda. Ir tik daudz notikumu , faktu un cilvēku par kuriem būtu jāraksta , lai patiesi atainotu aizgājušo gadu notikumus. Nedrīkst kādu apvainot vai aizmirst.
Neesmu pārliecināts, ka velti neizniekoju portāla „Ziemeļlatvija” servera atmiņas resursus, jo iespējams, reti šodien kādu lasītāju interesē, kas un kāpēc noticis kādā uzņēmumā pirms daudziem gadiem….
Tāpēc pagaidām, vasarai iestājoties, pielikšu šim tematam daudzpunktu un ļaušos izbaudīt savu pirmo brīvo vasaru. Foto galerijā ievietošu dārzā ziedošā ķirša foto, novēlot tāpat atkal uzziedēt „astotiem” un zilas debesis, sauli un prieku visiem ļaudīm šovasar Latvijā.