Atvaļinājums beidzies un jāķeras klāt darbiem! Parasti pēc atvaļinājuma grūti atsākt strādāt un iejusties straujajā ikdienas ritmā. Bet šoreiz ar mani ir citādi. Esmu pilna enerģijas un pozitīvu emociju. Tāpēc gribēju ar saviem iespaidiem…
It kā jau saka – nekur nav tik labi kā mājās. Šoreiz atļaušos nepiekrist. Tā nu sanāca, ka atvaļinājuma laikā ar draudzenēm baudīju publiskos pasākumus. Divus apmeklēju tepat Jāņkalnā, un vēl vairākus citviet. Neesmu gan izteikts ballīšu cilvēks, bet kāpēc gan dažkārt neļauties?
Īpaši mani pārsteidza leģendārais festivāls “Saldus Saule”, kas, par spīti krīzei, tomēr notika. Un notika uz urrā! Kaut gan gada pirmajos mēnešos klīda visādas runas – būs, nebūs…
Atzīšos, Saldū nekad nebiju bijusi, tātad arī šo pasākumu apmeklēju pirmo reizi. Mani iepriecināja vairākas lietas. Pirmkārt, ieejas maksa nebija dārga. Manuprāt, forši, ka tās cena bija nemainīga – nekāda iepriekšpārdošana, ne dārgāk festivāla dienā. Ierodoties Kalnsētas estrādē, sajutos ļoti mājīgi. Arī droši, jo zemē nemētājās stikla tara. Patiesībā pirmo reizi novēroju, ka teltīs visus dzērienus no stikla pudelēm pārlēja plastmasas glāzēs. Patīkami, ka organizatori rūpējas par drošību.
Gaisotne bija vienkārši fantastiska – gan publika, gan mūziķi. Arī uguņošana. Nemanīju nevienu kautiņu vai saķeršanos. Publika dejoja, dziedāja līdzi. Aprunājoties ar mūziķiem, arī viņi bija sajūsmā par publiku. Droši varu teikt, ka šī pasākuma organizatori nav pārcilvēki un miljonāri. Tādi paši kā mēs.
Bet par visu visvairāk man gribētos, lai kādreiz šādas sajūtas pārņem, arī apmeklējot pasākumu Smiltenē, nevis dzirdēt, cik dārgas biļetes, kā tas tur apdzēries vai cik maz cilvēku ballē.
