Ik pa laikam plašsaziņas līdzekļos pavīd ziņas par viena vai otra grupējuma, uzņēmēja ietekmi uz partiju lēmumiem, pelēko kardinālu lomu. Žurnālisti tad ķeras pie KNAB mājas lapas un skatās, kādi ir partijas ziedotāji un attiecīgi izdara…
Diemžēl tie ,kuri pārzina Latvijas politikas virtuvi par šiem secinājumiem tikai pasmaida ,jo ļoti labi zina, ka KNAB mājas lapa neatspoguļo reālo situāciju. Taču nevienam” tiesiskuma aizstāvim „ negribas atzīt ,ka partiju finansēšanas ierobežojumi ir noveduši pie pretēja rezultāta –ne sabiedrība ,ne žurnālisti ,ne pats KNAB nezin, kas stāv aiz daudzajiem ziedotājiem, kuru lielākā daļa sabiedrībai nav zināma un ziedo ne pārāk lielas summas (lielākoties divu mēnešalgu apmērā vai pat mazāk).
Savulaik „ Jaunais Laiks „ pēc KNAB, „Providus” un citu līdzīgu organizāciju ierosmes un ar lielu plašsaziņas līdzekļu atbalstu panāca, ka Latvijā pieņēma vienu no stigrākajiem partiju finansēšanas likumiem pasaulē. Piemēram, Somijā partijām drīkst ziedot gan juridiskas, gan privātpersonas un šo ziedojumu apjoms netiek strikti regulēts. Tas ļauj žurnālistiem un sabiedrībai sekot līdzi kādu politiku partijas īsteno un vai tās neiet ziedotāju pavadā. Beigu beigās tieši vēlētājs vēlēšanās izšķir ,vai ziedotāju ietekme ir bijusi pārāk liela vai saprātīgu politiku veicinoša.
Latvija diemžēl gāja citu ceļu. Vispirms aizliedza ziedot juridiskajām personām, tad samazināja summu ko var ziedot viena privātpersona. Tagad tie ir 20 tūkstoši latu (kopā ar biedru un iestāšanās naudām),dažus gadus atpakaļ vēl mazāka ,jo summa piesaistīta minimālajai algai.
Partijai par katru saņemto ziedojumu 15 dienu laikā jāziņo KNAB. Katra ziedotāja vārds un summa tiek publicēta KNAB mājas lapā. Tas tiek darīt it kā pareizu mērķu labā: 1) lai mazinātu atsevišķu ziedotāju ietekmi ; 2 )lai jebkurš interesents operatīvi uzzinātu partiju finansētājus.
Dzīvē izrādījās savādāk. Repšes valdības laikā visiem nopietniem citu partiju ziedotājiem nācās piedzīvot 3 gadu auditu no VID puses .Šķēle, Šlesers ,kuri neslēpa savu ziedojumu apmērus medijos tika nolīdzināti līdz ar zemi.
To redzot, citi lielie ziedotāji izvēlējās slēptāku un sev mierīgāku ceļu. Savu naudu sadalīja mazākās porcijās un sarunāja uzticamus cilvēkus, kuri šo naudu noziedo. Jā ,likums to aizliedz ,bet faktiski šo procesu izkontrolēt nav iespējams ( ja vien pats ziedotājs neizpļāpājās –kā priekšvēlēšanu laikā gadījās Zatlera reformu partijai).
Par šo faktu zin vien daži cilvēki partijā-tā saucamie pelēkie kardināli vai kasieri. Piemēram, Vienotībā – Edgars Jaunups. Tas dod šiem cilvēkiem neadekvāti lielu ietekmi uz partiju lēmumiem ,jo no viņiem ir atkarīgs vai partijai būs pietiekami līdzekļu.
Jaunā norma ,ka viņus var saukt pie kriminālatbildības vēl vairāk palielinās netiešo ietekmi un vēl vairāk liks strādāt pie patieso ziedotāju slēpšanas. Politikas kuluāros zin, ka ,piemēram, Oļega Stepanova grupējums parasti atbalsta vairākas partijas ,bet viņu oficiālajos ziedotājos neatrast. Un ne jau viņš vienīgais.
Vēl bēdīgāku šo situāciju padara tas ,ka kopš Rēzeknes burtnīciņu laikiem kontrolējošās iestādes īpašu labvēlības režīmu piemēro sev tīkamām partijām ,kas tad var mierīgi atļauties muļķot sabiedrību.
Saprotu ,ka tuvākajā laikā saprātīgas izmaiņas partiju finansēšanā nav iespējamas ,bet gribu mudināt lasītājus domāt – labāk rūgta patiesība vai pašapmāns?
