Izbrīnī, ka valstsvīri spējīgi vien uz mutisku nosodījumu Izbrīnī, ka valstsvīri spējīgi vien uz mutisku nosodījumu
Par Ulda Freimaņa organizēto gājienu 1. jūlijā it kā par godu Latvijas atbrīvošanai no PSRS jūga publiskajā telpā izskanējuši daudzi viedokļi.
Neapšaubāmi, ka 1941. gada 1. jūlijā, kad vācu armija iegāja Rīgā, nenotika nekāda Latvijas atbrīvošana, jo PSRS okupāciju nomainīja hitleriskais režīms. To arī savos viedokļos uzsver mūsu valsts politiķi, ieskaitot premjeru un Valsts prezidentu, tādēļ neatkārtošos.
Šajā gadījumā izbrīnī Rīgas Administratīvā rajona tiesas lēmums, kas atcēlis domes aizliegumu gājienu rīkot. Lai nu kam, bet tiesību aizsardzības speciālistiem vajadzētu zināt, ka nacisms kā tāds ir starptautiski nosodīts un tiek klasificēts kā noziedzīgs režīms. To nosaka Nirnbergas Starptautiskā tribunāla spriedums un 1949. gada Ženēvas konvencija.
Tātad nepieļaujama ir jebkāda rīcība, ko varētu uztvert kā nacisma sumināšanu. Diemžēl tiesa to nav ievērojusi. Iznāk, ka tiesas lēmums nav likumīgs, ja ir pretrunā ar minētajiem starptautiskajiem slēdzieniem, tātad atceļams. Bet te nu jābrīnās par mūsu valsts vadītāju bezspēcību.
Skaidri apzinoties, ka šāds gājiens patiesībā ir mūsu neatkarības zaimošana, valsts vadība aprobežojas tikai ar mutisku nosodījumu. Ja jau valsts varai nav spēka apturēt dažu radikāļu rīcību, kas var kaitēt Latvijas politiskajai reputācijai, tad rodas jautājums, uz ko tā vispār ir spējīga un cik mēs, pilsoņi, esam droši pie tādas varas.
Mūsu tiesiskumu katrs kā deķīti rauj uz savu pusi, lai izmantotu savā labā, bet iznākumā Krievijai atkal būs iemesls klaigāt par fašisma atdzimšanu Latvijā. Nezinu, kam tas ir izdevīgi, tikai ne Latvijai.
