Aptauju dati liecina, ka Baltijas valstu vidū visnelaimīgākie jūtas Latvijas iedzīvotāji. Nekāda iemesla optimismam nav. Masu mediji ir pārpludināti ar informāciju, kas nākotni zīmē drūmās krāsās, bet valstsvīri ziņo, ka klāsies vēl…
Tomēr krīze ir arī citās valstīs, bet par visnelaimīgākajiem atzīti mēs. No vēstures ir zināms – grūtus laikus un traģiskas situācijas cilvēkiem pārdzīvot palīdzējusi cerība un ticība, ka reiz tas viss beigsies un izdosies uzvarēt grūtības.
Jau Bībele uzsver, ka ticība Jāzepam palīdzēja izturēt gūstekņa likteni un uzvarēt, ticība Danielam deva drosmi palikt dzīvam lauvu bedrē un uguns ceplī.
Mūsdienās daudzi kādreizējie represētie izteikušies, ka ticība Latvijai palīdzējusi pārdzīvot Sibīrijas trimdas laiku. Tagad tik stipras ticības vairs nav. Pētījumu centrs SKDS noskaidrojis, ka tikai 16 procentu latviešu tic valdībai.
Ikdienā bieži dzirdu vārdus – “mums jau patiesību nesaka”, “nez, kas tai krīzei apakšā, ka tikai klani to neuzpūš, lai pa lēto nopirktu visu”, “neticu, ka vēl kaut kas mainīsies” un tamlīdzīgus izteicienus. Ticības zudumu apliecina arī lielais aizbraucēju skaits.
Pamats tam ir. Nav izpildīta sabiedrības integrācijas un nabadzības apkarošanas programma, kāda tad var būt ticība, ka tiks īstenota stabilizācijas programma.
Pa vidu bijis daudz melu. Starp pēdējiem bija solījumi, ka šogad pēc Jāņiem dzīve kļūs labāka.
Galējais pesimisms un neticība valsts nākotnei iedarbojas daudz graujošāk nekā banku bankroti. Par šo neticību varam visdārgāk samaksāt, turklāt lielākie maksātāji nebūs vainīgie, bet visa tauta.
