“Palikt malā ir gandrīz tas pats, kas atteikties no Latvijas.”
“Palikt malā ir gandrīz tas pats, kas atteikties no Latvijas.”
Kad man vaicā, par kuru partiju atdošu savu balsi 11. Saeimas vēlēšanās, līdz šim atbildēju, – ne par vienu, jo vēlēt neiešu. Nepiedalījos arī referendumā par Saeimas atlaišanu. Visām šīm, manuprāt, politiskajām izrādēm nesaredzēju jēgu.
Arī no jaunās Saeimas negaidu, ka tā godīgi strādās tikai tautas interesēs, pilnībā norobežojoties no vietējiem oligarhiem, Starptautiskā Valūtas fonda, Eiropas Savienības diktāta un tamlīdzīgi, jo tas nav iespējams. Nevar vienā dienā saraut ilgi un cieši austu tīklu.
Taču pārdomājot savu viedokli mainīju. Palikt malā vēlēšanās ir gandrīz tas pats, kas atteikties no Latvijas, tāpēc, ja vien tuvumā ir vēlēšanu iecirknis, tad arī tādiem ciniķiem, kā es, vajadzētu uz turieni doties. Pretējā gadījumā cilvēks atsakās no līdzatbildības par savu zemi. Palikšanai malā kā protesta formai nozīme būtu tikai tad, ja aktivitāte vēlēšanās būtu nulle procentu, bet tā nenotiks nekad.
Iemesls, kāpēc vajadzētu vēlēt, ir arī pienākuma apzināšanās dzimtas priekšā gan pret senčiem, gan bērnu bērniem, lai arī turpmāk pasaules kartē būtu Latvija kā suverēna valsts, kurā vara pieder tautai. Kamēr pastāv Satversme, kurā tas ierakstīts, mums ir vismaz iespēja varu pieprasīt. Daļa sabiedrības to apliecināja, atlaižot 10. Saeimu.
Viens mans vectēvs bija Lāčplēša ordeņa kavalieris, otrs – latviešu leģionārs. Svešu varu represiju un okupācijas dēļ neviens no viņiem mūža nogali nesagaidīja savās īstajās mājās. Ko senči teiktu par mūsu šodienas izvēli? Arī tas var būt kritērijs 17. septembra balsojumam.